Jānis Andrejs Sīmanis
Esmu:
ganījis govis,
naglojis aluskastes,
naglojis šīfera jumtus,
krāsojis teātri un ateju,
projektējis ratus un tīkliņus,
stila mēbeles un interjerus,
policistu bikšu pogas un zīmotnes,
nozīmītes un medaļas,
skatuves priekškarus un miskastes,
karogu špices un aizkarus,
karogus un vimpeļus,
mālējis stulbus saukļus,
lielus un mazus,
zīmējis preču un firmas zīmes,
grāmatvākus un ilustrācijas,
griezis gleznu rāmjus un gleznojis,
virpojis koka dozes un šķīvjus,
griezis kaulu un dzintaru,
lējis sveces un alvu,
taisījis mēbeles un piparkūku dēļus,
runājis radio un televīzijā,
taisījis māla un šamota tēlus un podus,
iesējis grāmatas un šuvis bikses,
lāpījis zābakus,
zīmējis, zīmējis, zīmējis,
lasījis, lasījis, lasījis, tai skaitā arī grāmatas,
audis gobelēnus un sējis mezglojumus,
taisījis porcelāna štempeļus un portretus,
sienas avīzes un rakstījis parastām,
izgudrojis koru nosaukumus
un cepis piparkūkas,
turklāt:
piedalījies iekšzemju un ārzemju izstādēs,
biedrībās un savienībās,
mītiņos un barikādēs,
sēdējis sesijās un sanākšanās,
racis dārzu, grāvjus un atejas bedres,
dāvājis un saņēmis ziedus,
precējies un auklējis bērnus,
dāvājis un ticis apdāvināts,
diedelējis un ticis atraidīts,
paļāvies un ticis pievilts,
paļājis un ticis nopelts,
vienmēr cerējis,
par maz ticējis,
vēl esmu dzīvs.
Par mīlestību – citureiz,
Tā ir visa gals un sākums.
Neņemos teikt, ka vairs nekad
tā nedarīšu.
Māksla – tā ir uzdrīkstēšanās
– tā ir drosme
Māksla beidzas, kur sākas lišķība, izlikšanās, pieglaimošanās
Māksla – tas ir neprāts skaidrā galvā.
– tas ir nomoda sapnis
– tā ir nākamības atblāzma
– tā ir saikne ar pagājību
– tā ir varonība.
– Tā ir drosme un mākslinieks ir drosminieks
Māksla ir prieks un arī izprieca
Māksla ir tas mērs, ar ko cilvēkus šķiro taisnajos un netaisnajos, īstajos un meļos; labajos, ļaunajos
Tas ir vājuma spēks, vājuma varenība
Tā nav gaudulība, tās ir uzvaras gaviles
Uzvaras gaviles arī mirst – apraudot
Māksla – bezbailība – darba bezbailība – bailulīgs, gļēvs darbs nevar būt mākslas darbs
Māksla – tā ir ierobežojuma pārvarēšana
Ne ierobežošana, bet pārvarēšana.
Tai nav likumu, izņemot drosmes neprāta likumu. Māksla – tā ir dzīvība, tas ir svaigs gaiss un rīta blāzma.
Vēstules mūžībai
Medaļa ir neliela izmēra apaļš, ieapaļš vai stūrains mākslas priekšmets. Tiek taisīts, lai atzīmētu kādu personu, notikumu vai ideju. Vai arī lai izrādītu, cik pats šis priekšmets vai tā autors ir jauks.
Medaļā, tāpat kā mazā lietus pilē, var atspīdēt visa plašā pasaule ar tās vērtībām, bēdām, sajūsmu, kaislībām.
Mani te vispirms piesaista iespēja nodarboties ar pārdomām par mūžības un īslaicības jautājumu. Pati medaļa, ja kāds karojošais tumsoņa to tīši nesit kopā, ir mūžīga. Un turot rokā šādu vēstuli mūžībai, nākas salīdzināt sava un mūsu darba vērtību tieši no šī viedokļa. Cilvēks ir īslaicīgs, bet viņam piemīt mūžības/nemirstības iespēja, pateicoties viņa pūliņiem un viņa mīlestībai. Vērtība ir tikai godīgā darbā. Nav svarīgi, vai saglabājas cilvēka vārds, ja var saglabāties viņa darbs un siltā sirds, kas pukst viņa bērnu bērnos. Tauta, kas nepazīst naida, skaudības, nenovīdības, ir mūžīga. Tie, kuri zina, kas ir gods, cieņa, svētums (ne lepnība), pieticība, ir mūžīgi. Mūžīgs ir tas, kas nekaunas labu darīt. Tie tad arī ir manu medaļu temati, problēmas, ar ko savu iespēju ietvaros es nodarbojos. Lielas, smagas lietas, kurām nav uzcelti lieli un smagi pieminekļi. Lai tad vismaz ir mazi, ko var saujā paturēt un, ja gribas, pie sirds piespiest, bet, pats galvenais, paskatīties, padomāt un kaut kādā veidā piedalīties.
Medaļa – tā ir vēstule mūžībai!
1967. gads
Viņš ir pazudis. Cilvēki meklē Viņu. Un mēģina atrast Viņu katrā jaunā sejā.
Iesākumā bija Sieviete. Sieviete radīja Dievu, lai Viņai būtu, ko pielūgt. Dievs radīja visu, kas uz pasaules ir bijis, būs un pastāv. Un tad Dievs radīja vīrieti, lai būtu, kas pielūdz Sievieti un Dievu. Un tas bija sākums, un tā viņš ir.
Kādreiz bija viss.
Bija koki, krūmi, meži, govis, brieži, zirgi, kaķi un teļi. Un tad nebija Cilvēka un nebija Laika. Viss bija mūžīgs. Un tika radīts Cilvēks. Cilvēks cirta, cirta kokus un dedzināja tos un viņa vairs nebija. Cilvēks kāva briežus un teļus un ēda tos un viņa vairs nebija. Tā reizē ar Cilvēku radās iznīcība un Cilvēks to nosauca – Laiks.
Bija miers, klusums, un neviens mani nespēja traucēt. Man riņķī bija cietas bruņas vai čaula. Viņai nekas nespēja kaitēt. No Laika, Naida un cilvēku pieskārieniem, sitieniem, grūdieniem un belzieniem. Čaula kļuva arvienu gludāka un spožāka. Bet reiz tai pieskāries Tu. Un iesprāga mana čaula. Kā lai tik cietu lietu atkal salāpa? Meklēt jaunu čaulu? Bet tā jau vairs nebūs mana.
Viņam rokā bija divas zilas ķinīša biļetes. Viņš tās žņaudza, žmiedza un ņurcīja. Pārplēsa katru par sevi, saburzīja un nometa zemē. Pēc laiciņa pacēla, nolika uz delnas un izgludināja, tad sāka plēst mazos, sīkos gabaliņos. Nolika sev blakus uz sola. Atgrūda no sevis nost. Padomāja un pievilka klāt. Tad salasīja, sabāza saujā un sažņaudza. Paskatījās uz šo roku, aizlika to sev aiz muguras un iespiedās kaktā.
Balts nav balts, un melns nav melns. Viss ir gluži vienkārši – netīrs. Tu esi mazs, spožs, caurspīdīgs akmentiņš, kas maina krāsu. Caur Tevi skatos uz pasauli.
Kalns
Kalns, Kalni? Kalnos kāpt? Kuros? Un Kāpēc?
Tev, Roza, savi kalni, man savi.
Tavi – baltām galvām, mani – mūžam zili. Tavus slavē. Manus – ne. Labu mantu jau nevajag slavēt. Nu stāv tāds kalns. Liels. Pliks. Ne tādu apart, ne ābeli galā iestādīt. Ābeles žēl. Un vēl daudzi tādi paši. Bet kādēļ stāv? Guļ. Kā milzu miroņi. Un reizēm nograbina kaulus. Tad jāmūk. Un paši kalni mūk.
No maniem kalniem jābēg nav. Mani negrab. Mani šalc. Ar mežiem šalc. Ar druvām šalc. Mani kalni ir devīgi. Mani kalni nav lielīgi. Mani kalnieši arī. Pirms kāpt kalnos – uzkāp eglē. Un nolec uz ecēšām. Tavu kalnu kalnieši kalnos rok rūdu, kaļ dzelzi, dzelzi kaļ nažos, nažus dur kalniešu vēderos.
Manu kalnu kalnieši
Kalnos audzē miežus.
Diedzē iesalā
Iesalu raudzē alū
Alu lej
Kalniešu vēderos.
Pasaka
Vecam karošu taisītājam bija septiņi dēli. Vecais grieza karotes – dēli vadāja pa tirgiem. Bagāti vai nē, sava iztikšana sanāca.
Nekas jau nav mūžīgs – arī vecais reiz ņēma un nomira. Dēli pārdeva pēdējās karotes un tēvu apbērēja. Kad radi izklīda, izrādījās, ka mājā palikusi vairs tikai viena karote. Tā nu brāļi sēdās ap galdu un strēba putru rindas kārtībā. Iestrebj viens – padod karoti brālim. Mierā un saticībā.
„Bet katram cilvēkam taču ir tiesības uz savu karoti. Tiesības uz savu karoti ir cilvēka tiesības,” – tā domāja jaunākais no tirgoņiem – dēliem un likumīgā sašutumā un protestā izmeta karoti pa logu laukā.
Vecākais brālis, lai neceltu skandālu, piecēlās, aizgāja pēc karotes, iestrēba putru un, sekodams jaunākā paraugam, uz līdztiesības pamatiem, izmeta karoti pa logu. Tā nu viņi čakli staigā iekšā un ārā vēl šodien.
Ja kāds nav izmetis arī bļodu ar visu putru.
VIEDOKĻI
Arvids Ulme, Vides aizsardzības kluba prezidents:
– Ar Jāni Sīmani iepazinos, kad 80. gadu sākumā vadīju Radošās jaunatnes klubu. Tā bija dīvaina iepazīšanās, jo viņš bija uztaisījis man veltītu medaļu. Tolaik vēl nebija iznākusi manu dzejoļu grāmata, biju tikai tāds neformālis un Haralds Sīmanis ērģeļu mūzikas pavadījumā dziedāja skaņdarbus ar maniem vārdiem. Biju ļoti pārsteigts par Jāņa žestu un pamazām sākām runāt un draudzēties. Atklājās, ka viņš ir interesanta un dziļa personība, jo jebkurā jautājumā un tēmā raudzījās dziļāk nekā bija ierasts – garāmejot. Arī es no viņa mācījos, ka pirmais paustais viedoklis ir pareizākais, jāmeklē dziļākas saknes un likumsakarības.
Tas bija ļoti interesants laikmets, jo vēl nebija Neatkarības kustības, Tautas frontes un citu tamlīdzīgu lietu, kas lielākus cilvēku slāņus virzītu domai par valstiskās neatkarības atgūšanu caur mākslu, mūziku, deju un citiem žanriem. Tolaik faktiski bija dziļš režīma laiks un reti kurš uzdrošinājās atklāti kritizēt pastāvošo varu. Klubā satikās līdzīgi domājošie. Jānis Sīmanis bija viens no mūsu neformāļu kustības iedvesmotājiem, kā rezultātā varējām izsmērēt jeb graut pastāvošo režīmu ar sava veida netradicionālismu, pagriezt to, lai sabiedrība sāktu domāt citādāk, nekā rakstīja avīzēs un pauda citos masu medijos.
Jānis nebija mītiņu tribūns un cīņā saucējs, taču ar viņu vienmēr konsultējāmies par publisko akciju rīkošanu Radošās jaunatnes klubā.
Kad mani ievēlēja Augstākajā Padomē un Latvijai sākās ārkārtīgi grūti laiki, skaistās idejas un cerības sāka brukt, Jānis vērsās pie manis un vaicāja, kā viņš var palīdzēt nozīmīgos Latvijas attīstības jautājumos, piemēram, valsts izzagšanas novēršanā. Valstī ienākošais kapitālisms noslaucīja dažādas kultūrvērtības, tostarp arī pieminekļus. Jānis tolaik strādāja Latvijas Pieminekļu aizsardzības biedrībā un viņam nācās sīvi cīnīties par katru milimetru un nepakļauties kompromisiem, aizstāvot savu patiesību. Runājot par jebkuru lietu, viņš allaž tiecās dziļumā.
Jāni uzskatu par mazo tēlniecības formu dzejnieku. Tas viņa vēstījums, ko lasām izstādes ievadā, jāliek iemācīties visās Latvijas skolās, jo aiz šī ģeniāli vienkāršā teksta jaušamas tik skaidras, patiesas un tīras emocijas. Agrāk nezināju šo Jāņa talanta šķautni. Viņa ieceres par turpmākajiem plāniem dažādu lielu un mazu formu veidošanu joprojām ir aktuālas. Priecājos, ka ģimene viņa darbu ir novērtējusi un pamazām visu sistematizējusi. Tā ir liela laime.
Pašlaik daudz strādājam pie Pirmsatmodas laika liecību sistematizēšanas. Savulaik darbojāmies pie baznīcu glābšanām, gājieniem un dažādām talkām. Manuprāt, tas būtu jādara arī šodien, lai zināmā mērā glābtu pašreizējo situāciju Latvijā. Demonstrācijas un mītiņi nav produktīvs veids, līdzīgi domājošajiem jāvienojas kopīgā darbā. Tā laika liecības nav jāceļ augšā pagātnes notikumu dēļ, bet mūsu nākotnes dēļ, lai mūsu Latviju atkal uzziedinātu. Noteikti vēlos atgriezties Valkā, lai Neatkarības atjaunošanas parakstītāju deputātu klubā dotos uz skolām un stāstītu par Atmodas laiku. Sīmanis ir lielisks paraugs, kā cilvēks ar savu iedvesmu un savu stāju spēja noturēties īsta vīra pozīcijā. Viņš bija nevis kritizētājs, bet ideālu uzturētājs un dzīvības spēka nesējs.
Inga Blauberga, Jāņa kolēģe kombinātā „Māksla”, sievas Gundas māsa:
– Mums visaktīvākā sadarbība bija tieši kombinātā. Jānis gatavoja daudzas krūšu nozīmes par godu visdažādākajiem notikumiem un svētkiem. Toreiz nebija datortehnoloģiju, taču viņš katru skicīti sagatavoja ļoti rūpīgi, katru vissīkāko detaļu izzīmējot ar vissmalkāko otiņu un tušas spalviņu. Es biju skiču tehniskā izpildītāja un izštancētajās metāla formiņās sapildīju karstās emaljas. Jāņa pasūtījumus bija viegli izgatavot, jo viņš rēķinājās ar tehnoloģiskajām iespējām. Viņa darbi bija patiesi skaisti. Jo īpaši Atmodas periodā 80. gadu beigās Jānis daudz strādāja pie Latvijas nacionālajiem simboliem un Baltijas tautu vienotības cīņā par valstisko neatkarību.
Tagad nozīmīšu laiks ir pagājis un cilvēki tās parasti nenēsā, taču savulaik bija citādi. Katra niecīgākā skicīte pirms ražošanas bija jāapstiprina Mākslinieciskajā padomē. Tas bija visnotaļ nopietns process. Tagad ikviens var gatavot un pārdot jebko. Viņš ir savācis lielu nozīmīšu kolekciju, un tā ir milzu vērtība, raugoties no vēsturiskā aspekta.
Es augstu vērtēju to, ka viņš visu mūžu nodzīvoja kopā ar manu māsu Gundu. Katrā jubilejā un citos nozīmīgos notikumos viņa saņēma rozes. Tas bija arī kāzu jubilejās, meitu dzimšanas dienās un tā joprojām. Jānis vienmēr ir rūpējies par savu ģimeni.
Pēteris Ļitviņenko no Kārķiem, Jāņa Sīmaņa kolēģis Latvijas muitā:
– Jānis bija spilgta personība ar savu domāšanas veidu, atšķirīgu no pārējiem kolēģiem. Viņa izsacītais viedokli allaž bija pamatots, apdomāts un pārdomāts. Man ar viņu bija viegli saprasties. Jānis bija maiņas priekšnieks un nekad nevienam neatteica palīdzību. Viņš vienmēr visās situācijās ieteica vislabākos risinājumus, vīrs, kuram bija galva uz pleciem.
Esmu cilvēks, kuram interesē viss, varbūt tāpēc no manis nekas prātīgs neiznāca. Atceros, kā Jānis visu rūpīgi pārdomāja. Viņš pa gaisu neskrēja, jo stingri stāvēja uz zemes. Saprotami, ka Jānim mūsu muitā bija viplašākās zināšanas par mākslu un tās ne reti noderēja darbā, saskaroties ar dažādām lietām. Viņš daudz lasīja un interesējās ne tikai par ar mākslu saistītām lietām.
