Gadās dzīvē notikumi, par kuriem gribas pasmaidīt. Viens no šādiem gadījumiem, bet varbūt negadījumiem, ir tas, ka mani dzimšanas dienā daži cilvēki mēdz apsveikt nedēļas trīs pirms īstā laika. Stāsta, ka šāda alošanās esot parādījusies arī kaut kur internetā. Protams, visādas drukas kļūdas gadās visos drukātajos rakstos, bet šoreiz gribas pieminēt kādu sakritību.
Kopš laika, kad Vijciemā iemantoju savu dārzu, esmu aizrāvies ar tulpju kolekcionēšanu. Laika gaitā biju savācis pat 120 šķirnes, no kurām liela daļa bija tā laika retumi. Jāpiebilst gan, ka kolekcija pati sevi finansēja, jo savairotos sīpolus varēju pārdot Dārzkopības biedrības Smiltenes nodaļā, no kurienes tie ceļoja tālāk uz plašo Krievzemi. Par iegūto naudu, kas nebija maza, varēju pasūtīt jaunumus pie kāda lielaudzētāja, bet īpaši retas šķirnes nācās pirkt Centrāltirgū. Padomju dīvainību laikā pastāvēja nelegāls tulpju sīpolu kontrabandas ceļš, kas no Holandes veda uz Ventspils ostu, un bija manīgi kontrabandas izmantotāji. Tāpēc bija šķirnes, kuru viens sīpols maksāja pat 20 rubļus, un šajā gadījumā no svara, lai pārdevējs būtu godīgs tirgonis.
Tā izgadījās, ka ar vienu šādu uzticamu tulpinieku biju nedaudz sadraudzējies, līdz vienreiz, tas bija jau Atmodas gados, mans paziņa piedāvāja mani aizvizināt uz savu kolekcijas pagrabu, kur varēšot izvēlēties tos sīpolus, kādi viņam vēl žāvējoties. Tā kā maršruta galamērķis izrādījās pie Juglas ezera un pavisam netālu no Valkas autobusu pieturas, tad piekritu šim aicinājumam.
Laipnais tulpju tirgotājs saucās Jāzeps Škaba, un viņš dzīvoja vasarnīcas tipa mājiņā ar tiem laikiem nosacīti lielo dārza zemīti. Sākumā brīnījos, kā ģimene var dzīvot tik lielā šaurībā, bet viss kļuva skaidrs, kad mani ieveda milzīgajā pagrabā, kur tobrīd skaļi dūca vairāki ventilatori. Arī dārza platība bija izmantota līdz pēdējam milimetram. Jāzeps bija tik vēlīgs, ka divus neliela izmēra sīpolus man uzdāvināja, jo tas esot viņa selekcionēts jaunums, ko nosaucis par “Dzintarkrastu”. Šī liela auguma Darvina hibrīdu grupas tulpe man tagad savairota tiktāl, ka esmu dāvinājis citiem.
Tā kā līdz autobusam atlika divas stundas, namatēvs aicināja uz vienu konjaciņu. Tobrīd tikko bija iznākusi mana grāmata “Ceļš uz Bitarīnu”, un viens eksemplārs gadījās somā. Ierakstīju veltījumu un uzdāvināju saimniekam. Jāzeps nejauši uzšķīra ziņas par manu biogrāfiju un gandrīz vai iesaucās, jo izrādījās, ka esam dzimuši vienā gadā un vienā dienā. Pēc tam Jāzeps mazliet skumji piebilda, ka dokumentos gan viņam 25. oktobris nomainīts pret 5. oktobri, šādu aplamību esot iemantojis pēc dienesta “krievu armijā”. Tas nebija nekāds brīnums, jo zinu cilvēkus, kuriem padomju laika obligātā dienesta laikā izkropļoti gan personvārdi, gan uzvārdi.
Pēc pāris gadiem Centrāltirgū vairs sastapu tikai Jāzepa meitu, kura centās izpārdot tēva atstāto kolekciju. Milzu inflācijas rezultātā zināmu turību ieguvušā vīra sirds nebija izturējusi.
Bet mistika izveidojās vēlāk, kad nopietni zinātņu vīri un sievas sarūpēja enciklopēdiska rakstura grāmatu “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, kur melns uz balta nodrukāts, ka esmu dzimis 5. oktobrī. Jāpiebilst, ka visi dati ar mani tika saskaņoti telefoniski, atliek domāt, ka patiešām notikusi kaut kāda mistika. Šajā gadījumā bēdīgi varbūt tas, ka kļūda tagad tiek tiražēta, piemēram, pat Viestura Vecgrāvja publikācijā. Jācer vismaz, ka uz kapakmens man par mierinājumu tiks iegravēts pareizais dzimšanas datums.
