Katrai tautai ir tiesības dzīvot savā neatkarīgā valstī. Neatkarīgi no nācijas skaitliskā lieluma. Sava valsts ir ķīniešiem, kuru skaitliskais lielums pārsniedz miljardu, un pavisam mazām pundurvalstīm ar dažiem tūkstošiem iedzimto. Viss atkarīgs no attiecībām ar tuvākajām, kaimiņzemēm, ar kurām jāveido ekonomiskās sadarbības modelis.
Pēdējā laika notikumi īpašu uzmanību piesaista divām etniskajām grupām, kuras uzsākušas cīņu par savas neatkarīgas valsts izveidošanu. Vispirms gribas pieminēt ilgus gadus briedušo kurdu problēmu. Šī senā tauta, kam pieder kādi 40 miljoni patiešām etniski savdabīgas nācijas piederīgo, ir viena no lielākajām tautām, kurai nav savas valsts. Pati tauta izkaisīta starp četrām politiski un etniski atšķirīgām valstīm, no kurām neviena nevēlas kurdiem dāvināt suverenitāti, piešķirot kaut nelielu daļu savas teritorijas. Galvenie un aktīvākie kurdu spēki koncentrējas Irākas ziemeļos, un jau sešdesmitajos gados Padomju Savienība centās veicināt tā saucamo kurdu nacionālās atbrīvošanās kustību, kas beidzās ar to, ka Sadams Huseins separātistus pārmācīja ar indīgajām gāzēm. Pēdējā laikā kurdi ir panākuši autonomiju, izmantojot lielās naftas un gāzes ieguves iespējas, panākts ievērojams cilvēku dzīves līmeņa pacēlums. Kopš labi organizētās kurdu kaujas vienības iesaistījušās cīņā pret Daesh islāmistiem, viņi saņem arī zināmu bruņojumu no ASV un citām zemēm. Nesenā referendumā kurdi nobalsojuši par pilnīgu atdalīšanos no Irākas, un tas, saprotams, nav pieņemami Bagdādes valdībai, kuru galvenokārt interesē Kurdistānas teritorijā atrodamās naftas iegulas.
Kurdu nelaime tā, ka iecerētajai valstij nav izejas uz jūru vai vismaz robežas ar sev draudzīgu kaimiņvalsti. Kurdistānas izveide nopietni satrauc vispirms Turciju, jo tādā gadījumā par pievienošanos vienotajai kurdu valstij daudz aktīvāk cīnītos tie daži miljoni kurdu, kuri samērā kompakti apdzīvo visai plašu teritoriju Turcijas austrumos. Satraukumu vērojam arī Irānā, kur tāpat kompakti zināmu teritorijas daļu apdzīvo etniskie kurdi. Cits stāsts par tiem kurdiem, kuri mīt Sīrijas teritorijā, jo šajā valstī pašlaik citas problēmas svarīgākas. Šeit neminu to kurdu diasporu, kas izklīdusi gandrīz pa visu pasauli, piemēram, nopietna ieceļotāju grupa mitinās Vācijā, kuras dalībnieki nereti konfliktē ar turku viesstrādniekiem.
Eiropiešus kurdu problēmas varbūt saista mazāk, bet derētu tomēr saprast, cik nopietnas sekas var būt pasaules mieram, ja viss šis reģions sāk burtiski vārīties vairāku valstu savstarpējos karos. Pagaidām Irākas centrālā valdība izvēlējusies Kurdistānas pilnīgu blokādi, nedodot iespējas šai valstij, ja to tā var nosaukt, gūt ienākumus no naftas eksporta.
Mums daudz tuvākas ir tās norises, kas skar Spāniju ar neatkarību alkstošo etnisko grupu ar vismaz pieciem miljoniem balsstiesīgo katalāņu. Tiesa, katalāņus nevaram uzskatīt par īpašu nāciju, drīzāk tā ir spāņu valodas dialektā runājoša etniska grupa, ko nereti salīdzina ar Latvijas latgaliešiem. Faktiski situāciju diriģē pulciņš radikāļu, kuri uzskata, ka Katalonija tiek apkrāpta, jo Madrides valdība no katalāņu nodokļiem iekasē vairāk nekā dod atpakaļ. Tā, protams, aplama matemātika, jo netiek ņemts vērā, cik lieli būtu Barselonas izdevumi, ja Katalonija iekļautos, teiksim, Eiropas Savienībā kā pilnīgi neatkarīga valsts. Turklāt redzam, ka bizness nepacieš nestabilitāti, tāpēc jau tagad bankas un lielie uzņēmumi steidz reģistrēties Madridē, un tur arī tiks maksāti visi nodokļi. Ko nozīmē iepriekšējo ekonomisko saišu saraušana, to mēs esam izbaudījuši deviņdesmito gadu sākumā. Raksturīgi, ka neatkarības pieprasītājiem vispār nav konkrēta plāna, kā nākotnē būtu veidojama valsts saimnieciskā un politiskā dzīve, ja Katalonija patiešām iegūst neatkarīgas un brīvas valsts statusu.
Ļoti muļķīgu pakalpojumu Spānijas vienotības idejai paveica spāņu policijas rīcība referenduma dienā. Brutālā balsotgribētāju iekaustīšana tikai vairoja neatkarības piekritēju rindas. Bet tā tas notiek vienmēr, kad policijas vienībām tiek dotas pārāk lielas pilnvaras, jo šie cilvēki burtiski iedresēti tādā kā vienvirziena domāšanā. Visai maza starpība ar dažkārt Maskavā vai Sanktpēterburgā notiekošo, jo Krievijas tā sauktās spēka struktūras tiek speciāli vingrinātas masu pasākumu brutālā izklīdināšanā.
Ja runājam par Spāniju, tad patiešām atsevišķa etniska grupa ir baski, kuri vēl nesen par savu neatkarību cīnījās ar terora metodēm. Pašlaik valda pieklusums, jo pēc vienošanās ar centrālo valdību šī tauta bauda labklājības augļus. Bet ideja par neatkarību gruzd zemdegās, un šis fakts rada satraukumu arī Francijā, kur tāpat mīt krietna basku minoritāte, kura vēlētos savienoties ar tautas brāļiem Spānijā.
Suverenitāšu parāde notiek nepārtraukti te vienā, te citā planētas daļā. Varu nosaukt tikai vienu gadījumu, kad valsts pēc etniskā principa sadalījās divās daļās bez asinsizliešanas. Tā ir bijusī Čehoslovākija. Miermīlīga šķiršanās varēja notikt tikai pateicoties tam, ka valsts priekšgalā tobrīd atradās patiesi demokrātiski domājošs prezidents. Citā gadījumā mēs tikai ar skumjām varam atcerēties Dienvidslāvijas tautu šķiršanos.
Aizvien aktuāls ir Skotijas liktenis tajā Lielbritānijā, kāda veidojas pēc grūtā breksita ceļa veikšanas. Tāpat aktuālu tieksmju īstenošanos varam sagaidīt Ziemeļīrijas problēmām, jo grūti risināmais jautājums par robežu ar Īriju prasīs neordināru atrisinājumu. Līdz šim īru tauta sašķelta galvenokārt reliģisko pretrunu starp katoļiem un protestantiem rezultātā.
Visos līdzīgos gadījumos, kas skar Eiropu, vērojamas Maskavas simpātijas pret neatkarības kustībām (izņemot bijušās Dienvidslāvijas gadījumu). Jo Maskavai interesē Eiropā sēt lielākas jukas. Ja līdz šim nenotiek tieša iejaukšanās, tad tās ir bažas par pašas Krievijas situāciju, kur tikai Dagestāna, Tatarstāna, Jakutija un daudzas citas etniskās teritorijas gaidīt gaida izdevību pasludināt savu suverēnu valstiskumu. Un arī tās teritorijas, kuras Krievija atņēmusi Gruzijai un Ukrainai, arī Moldovai, faktiski ir problēmas ar aizdegtu laika degli. Kaut Krievijai pieder milzīgas teritorijas, kur tūkstošiem kilometru rādiusā cilvēku mazāk nekā mamutu, Maskavas varai aizvien liekas maz. Bet viss atkarīgs no tā, kas valstī vienā vai citā brīdī valda
