Pēdējā laikā manas kolēģes daudz raksta par Smiltenes centra pārbūves plāniem. Sekoju līdzi šai informācijai, jo ir interesanti, kā kaimiņu pašvaldība organizē vietējās sabiedrības viedokļa uzklausīšanu un ieceru pārspriešanu.
Arī mēs, valcēnieši, kopā ar Valgas iedzīvotājiem nepacietīgi gaidām, kad uzsāks projekta par Valgas – Valkas dvīņu pilsētas centra īstenošanu. Rakstot par to “Ziemeļlatvijā”, skaidrs ir viens, ka Valkas un Valgas tēlā gaidāmas grandiozas pārmaiņas. Dzīvē pierādījies, ka ikvienas pārmaiņas liek atvadīties no bijušā. Tā tas būs arī šajā gadījumā. Proti, lai uzsāktu dvīņu pilsētu centra teritorijas un gājēju ielas pārbūvi, novada domes deputāti nolēmuši Valkā nojaukt divas ēkas – bijušo paviljonu vecajā tirgus laukumā un ēku Rīgas ielā 1 uz pašas Latvijas – Igaunijas robežas. Atklāti sakot, man šīs nelielās robežmājiņas ir žēl, jo ar to saistās notikumi, kas valcēniešiem bija jāpiedzīvo laikā, kad uz robežas bija sastopami ne tikai robežsargi, bet arī muitnieki. Šķērsojot robežu, tieši šajā vietā bija jāstāv rindā un pēc formās tērptu robežsargu pieprasījuma jārāda, cik cukura kilogramu vai citas preces nesu no Igaunijas uz mājām Latvijā. Pēc Šengenas līguma stāšanās spēkā robežu sākām šķērsot brīvi un bez pārbaudēm. Līdz ar to Rīgas ielas robežpunkta ēka stāvēja tukša un nevienam nevajadzīga. Tā atdzīvojās tikai tad, kad šajā vietā sāka notikt Lielais labdarības robežtirgus.
Atzīšos, bieži braucot garām šai vietai, iztēlojos, ka te varētu atrasties mana virtuļu “Valka – Valga” un karstās šokolādes pārdotava. Tāds bija mans biznesa plāns. Iespējams, mazliet naivs un smieklīgs, bet es biju izdomājusi, ka uz pašas robežas lieliski varētu pārdot kaut ko interesantu un garšīgu, saistītu ar Valkas un Valgas vārdu. Izrādās, līdzīgi domājuši arī citi. Esmu dzirdējusi par ieceri šajā vietā tirgot cukurvati. Tas būtu pat simboliski, jo cik daudz cukura deviņdesmitajos latvieši pārstiepa pāri robežai. Diemžēl šiem plāniem nav lemts īstenoties, jo ēka tiks nojaukta. Par tās esamību mums atgādinās vien fotogrāfijas un pašu valcēniešu atmiņu stāsti, kas sāksies ar vārdiem: “Atceries, kā toreiz stāvējām rindā un drebējām, vai mums neatņems nopirkto svaigas gaļas kilogramu?” Bija arī tādi laiki, kad nevarēja Latvijā no Igaunijas ienest gaļu. Tāpēc nedaudz skumji, ka pašvaldības darbinieki, kas saistīti ar šo projektu, neaizdomājās, ka, iespējams, vajadzētu šo dzīvās vēstures liecību tomēr atstāt arī nākamajām paaudzēm un izdomāt, kā šo ēku izmantot.
