Vasara, kuras neatņemama sastāvdaļa ir četras atvaļinājuma nedēļas, jau aizvadīta. Jauna darba cēliena sākums arī bija iemesls, kādēļ radās vēlme atcerēties, kas jauns šai laikā apskatīts, kā arī padalīties piedzīvotajā ar saviem lasītājiem. Viens no pārdomas rosinošajiem aizvadītās vasaras ceļojumiem bija brauciens uz kādu klusu ciemu Vidzemē – Ropažiem.
Iespējams, ne vienam vien Latvijas apceļotājam šī vieta šķiet īsta nomale, ko nav pat vērts iekļaut braucienu plānos. Tā gan ir visai augstprātīga, turklāt ačgārna attieksme! Pēc Ropažu apmeklējuma jūlija nogalē to varu apgalvot pavisam droši.
Ideāla vieta lūgšanām
Brauciena uz Ropažiem mērķis bija vietējās evaņģēliski luteriskās baznīcas dievkalpojuma apmeklējums, pēc kā tika rīkota sadraudzība jeb kafijas malkošana un sarunas ar draudzes aktīvistiem. Tam sekoja īss pārbrauciens uz Ropažu “Pilskalniem” – mācītājmuižu, pikniks tās dārzā, kā arī interesantas sarunas ar vietējās draudzes garīdznieku Krišjāni Bulli. Brauciena organizatori bija Rīgas Lutera draudzes, kuras locekle esmu, pārstāvji.
Ropažos ieradāmies gandrīz kā kāzinieki, tas ir, visi kopā ar vairākām vieglajām automašīnām. Tā kā līdz dievkalpojuma sākumam vēl krietns brīdis laika, izstaigājām baznīcas apkārtni un pamatīgi aplūkojām sakrālo celtni no ārpuses. Senais mūra dievnams celts 1893. gadā pēc arhitekta Gotfrīda Krona projekta neogotikas stilā, izmantojot laukakmeņus un ķieģeļus. Kā itin bieži vēstures grāmatās lasāms, arī šīs baznīcas vietā iepriekš bijis koka dievnams, turklāt laika gaitā pat vairāki. Jāatzīst, ka šī vieta patiesi ir kā radīta Dieva lūgšanai – baznīca atrodas uzkalniņā; no atklātas saules un ziņkārīgiem skatieniem to nedaudz pasargā kupli saauguši koki.
Saulainā vasaras dienā ir patīkami pieskarties sasilušajai, no laukakmeņiem mūrētajai sienai. Domās gan nākas mazliet noskurināties, iedomājoties, cik auksti būs vēlā rudenī un ziemā. Nedaudz šo priekšstatu laboja kāda no vietējās draudzes loceklēm, atklājot, ka baznīcā ir vēsi vasarā, savukārt septembrī, kad mūri krietni iesiluši, esot ļoti patīkami – telpās ir siltāk nekā ārpusē.
Pārdomas un sarunas drīz vien gan pārtrauca aicinājums doties iekšā, jo klāt dievkalpojuma laiks.
Uz baznīcu dodas ne tikai cilvēki
Mūsu, Ropažu evaņģēliski luteriskajai draudzei nepiederošu cilvēku, uzmanību dievkalpojuma laikā piesaistīja… kaķis. Pārējie baznīcas apmeklētāji jau pieraduši, ka vienai no draudzes loceklēm ir peļu junkurs, kurš gluži kā sunītis visur dodas līdzi savai saimniecei. Turklāt baznīca nav izņēmums!
Vispirms mājdzīvnieks ieinteresēti apstaigāja solu rindas, apskatot, kas tie ir par ļaudīm, kuri ieradušies uz dievkalpojumu. Pēc tam minka cienīgā gaitā aizgāja līdz altārim, arī tur visu apskatot, un visbeidzot apgūlās kādā klusākā stūrītī, visu laiku uzmanības centrā paturot savu saimnieci. Iespējams, brīnīsities: sak, kas tie par jokiem! Taču jāatzīst, kaķis baznīcā nevienu netraucēja un uzvedās priekšzīmīgi, turklāt vietējās draudzes locekļi pie šiem peļu junkura apciemojumiem sen pieraduši.
Dievkalpojumam beidzoties, sekoja sadraudzība. Cik labi, ka vasarā to iespējams rīkot nevis telpās, bet svaigā gaisā – blakus baznīcai! Neparasti, ka Ropažu draudzes īpašumā nonācis kāds pavisam īpašs, no ozolkoka dēļiem darināts galds, kādu otru nav gadījies redzēt nekur citur Latvijā. Uz tā arī novietojām līdzpaņemtos kārumus un kafijas tasītes. Sadraudzībai beidzoties, mācītājs K. Bulle mūs, ciemiņus, aicināja vēlreiz ienākt baznīcā, lai iepazīstinātu ar sakrālās celtnes sarežģīto vēsturi.
Katrs saimnieks
kaut ko pārbūvē
Pēc sadraudzības atkal sēdāmies automašīnās, lai dotos uz “Pilskalniem”. To teritorijā ietilpst mācītājmuiža jeb pastorāts un nelieli, bet labi saglabāti drupu fragmenti, kas liecina par kādreizējā Ropažu pils kompleksa atrašanās vietu.
Vispirms skatam atklājās mācītājmuiža – daudz pieredzējis nams biezi noauguša dārza vidū. Piknika laikā no mācītāja uzzinājām, ka šī ēka nudien piedzīvojusi daudz pārmaiņu. Līdz Otrajam pasaules karam tās iedzīvotāji (ne tikai mācītājs ar savu ģimeni, bet arī palīgi un kalpi) pret īpašumu izturējušies ar cieņu un pat bijību, piemēram, ēdienu uz otrā stāva ēdamtelpām no pirmā stāva virtuves nogādāja ar speciālu liftu, taču, karam beidzoties, ēka vārda tiešā nozīmē tika demolēta. To 20. gadsimta 40. gados nav saudzējis ne ugunsgrēks, ne Mašīnu un traktoru stacijas kantora, ne meiteņu internāta un Ropažu vidusskolas darbmācības kabinetu ierīkošana. Katra pielāgošanas reize citiem mērķiem un vajadzībām vecajā namā atstājusi nospiedumus. Atliek cerēt, ka ar Dieva palīgu un cilvēku entuziasmu ēka atkal atgūs agrāko spozmi.
Īpaši uzmanību piesaistīja 19. gadsimta sākumā celtā pastorāta krāšņākais elements – Šveices stila veranda. Mācītājs atklāja, ka tā piebūvēta vēlāk – 19. gadsimta beigās. Savādi, bet fakts! Mūsdienās arī grūti noticēt, ka mācītājmuižu gleznojis Apgaismības laikmeta mākslinieks un vēsturnieks Johans Kristofs Broce. No viņa zīmējumiem redzams, ka pastorāts bijis bez verandas.
Skaists izvērtās brauciena noslēgums – pikniks mācītājmuižas dārzā. Sarunas ievirzījās ne tikai par laicīgām, bet arī gluži ikdienišķām tēmām. Arī par to, ka šajā vietā pie tik viesmīlīgiem ļaudīm, kādi sastopami Ropažu draudzē, būtu vērts braukt ciemos vēlreiz.
UZZIŅAI
◆ Ropažu novads atrodas Viduslatvijas zemienes Ropažu līdzenumā.
◆ Caur Ropažiem plūst Lielā Juglas upe; ciemata centrs atrodas tās kreisajā krastā.
◆ Ropažos atrodas lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā – Lielie Kangari. Tā garums ir 26 kilometri; valnis ietilpst tāda paša nosaukuma dabas liegumā.
◆ No Ropažiem līdz Rīgai jāmēro 34 kilometri. Tuvāk atrodas Ogre – līdz tai jābrauc vien 23 kilometri.
