Aizvadītā vasara mūsu Latvijai atnesusi ne visai tīkamus pārsteigumus. Ja cilvēks neko nav dzirdējis par to, kas notiek citviet pasaulē, var pilnā balsī brēkt, sak, kur tad ir tā izslavētā globālā sasilšana. Bet, teiksim, Eiropas dienvidos dzīvojošie tajā pat laikā piedzīvojuši tādu karstumu un vietām arī sausumu, ka lielu atšķirību no Sahāras tuksneša būtu bijis grūti sameklēt. Protams, vietām pēc trakajiem karstumiem ir sekojuši arī plūdi, savukārt Amerikas kontinentos dzīvojošie aizvien negantāk izjūt periodisko El Nīņo parādību, bet Ziemeļameriku rudeņos plosa aizvien postošākas viesuļvētras. Vēl varam minēt nepieredzētu sausumu vairākos ASV rietumu puses štatos, ko pavada postoši ugunsgrēki.
Klimata izmaiņas patiešām iemantojušas globālu raksturu, un negribas piekrist, ka vainojama vienīgi rūpniecisko gāzu palielināšanās atmosfēras augšējos slāņos. Siltumnīcas efektu radošās gāzes rada arī atgremotāju dzīvnieku ganāmpulku savairošana, jo planētu apdzīvojušie 7,2 miljardi cilvēku kaut kā jābaro.
Pirms gada rakstīju par polārās cepures novirzēm, kas sava nošķiebuma dēļ mēdz Latvijai sūtīt vēsumu un tajā pat laikā Kanādā tad valda siltuma periods. Un otrādi. Šogad šī polārā cepure visai būtiski ietekmēja Latvijas pavasari. Neesmu atradis informāciju par to, kā pašlaik pārvirzās magnētiskais ziemeļpols, droši vien internetā var atrast. Lieta tā, ka Zeme ne tikai pati rotē ap savu nosacītu ziemeļu-dienvidu asi, bet sava rotācijas ass ir arī Zemes centra metāliskajam kodolam, un šī rotācijas ass mēdz pārvietoties. Neesmu lasījis, kā darbojas kompass, teiksim, Mongolijā vai Sajānos, kur magnēta adatiņai ziemeļpolu vajadzētu uzrādīt kaut kur ziemeļaustrumos. Bet Zemes magnētiskā lauka dreifs nevar neatstāt savu ietekmi gan uz izmaiņām valdošo vēju virzienos, gan uz mākoņu veidošanos virs okeāniem. Tas attiecas arī uz šo rudeni.
Tas, ko sauc par globālo sasilšanu, ir process, kas progresē pats no sevis. Ja Sibīrijas mūžīgā sasaluma plašumos atkūst ne tikai plāna augsnes kārtiņa, bet arī visai dziļi slāņi, tas veicina metāna izdalīšanos atmosfērā. Tas pats notiek Aļaskā un Kanādas ziemeļos, un pat dažās jūrās, kuru dzīlēs gāzē pārvēršas ledū sasalušais metāns.
Protams, polārajiem ledājiem, arī kalnos, kūstot, paaugstinās ūdens līmenis pasaules okeānā. Pagaidām Latvijas krastus tas skar minimāli, bet netiešā veidā sekas jau esam izjutuši gan neparasti siltajās ziemās, gan, piemēram, tikko aizvadītās vasaras untumos.
Tātad – šā gada pavasarī mūs skāra polārās cepures pieskāriens. Pēc tam sāka dominēt Atlantijas cikloni, kas pieredzēti arī šad tad agrāk, bet nekad tik ilgstoši un neatlaidīgi. Tiesa, pierasto laika uzlabošanos augustā mēs tomēr nedaudz pieredzējām. Mūsu Ziemeļvidzemes novadus galēji ekstremālās klimata novirzes skārušas nedaudz mazāk sāpīgi. Latgales situācija gana katastrofāla, kur vainojama Atlantijas ciklona sastapšanās ar tām gaisa masām, kas nāca pretī no Krievijas. Tur arī tad nogāzās no mākoņiem visi līdzatnākušie ūdeņi.
Būsim patiesi un atzīsim, ka plūdos vainojams arī pats cilvēks. Ja upītei gultne iztīrīta un padziļināta augštecē, bet lejtece aizsērējusi un bebru aizsprostota, tad liekajam ūdenim vienkārši nav kur palikt.
Lai cik nemīlīga šķitusi aizvadītā vasara, vismaz mūsu novadiņos lauksaimniekus tā aplaimojusi ar labu ražu. Mazāk paveicās zemeņu un gurķu audzētājiem, pavasara salnas šur tur papostīja ogulāju un augļu koku ziedus, bet, redzam, ka pašpatēriņam un nedaudz tirgum pietiek arī ābolu. Manuprāt, labu ražu šogad būs pieredzējuši ķekaru zileņu (krūmmelleņu) audzētāji. Sakņu dārzos normāli auguši kartupeļi, visa veida pupas un zirņi, bet kāpostaugi padevušies izcili, turklāt no kaitēkļiem tos postījuši gandrīz vienīgi gliemeži. Bet uz komercdārzu kopējiem šīs iebildes neattiecas, jo esmu mazdārznieks.
Jau parādījušās pirmās laika pareģu prognozes gaidāmajai ziemai. Tiem, kam asinīs vaimanātāju gēns, pareģo šausminoši aukstu ziemu. Bet to nu gan vajadzētu saprast, ka klimata norises vairs nevar paredzēt vecmāmiņas dziesmu grāmatas. Ja arī ziemā uznāk lielāka sala vilnis, tad tas var ilgt dažas dienas vai nedēļu. Arī sniega daudzums nav prognozējams, viss atkarīgs, kad un kurā vietā Atlantijas pūtiens saskaras ar to pūtienu, kas nāk no austrumiem vai ziemeļiem. Te jāpiebilst, ka Latvijas priekšrocība ir tā, ka mūs Atlantija sargā gan no ekstrēma Āfrikas karstuma, gan no Sibīrijas aukstuma. Izņēmumi gadās, bet aizvien retāk.
Tā kā laikapstākļus īpaši pasūtīt nevaram, atliek vien pielāgoties dabas untumiem. Vismaz nedēļu ilgam laikposmam puslīdz ticamus vērtējumus avīzēs un TV mums sniedz Toms Bricis. Un pārstāsim vaimanāt avansā!
