Smiltenes pagastā, vien trīs kilometru attālumā no novada centra, Abula upes krastos, izpleties ciems Brutuļi jeb, kā to iedzīvotāji senāk dēvējuši, Brutulis. Apdzīvotā vieta veidojusies pie Brutuļa dzirnavām. Šī ir viena no Smiltenes novada vietām, kas lieliski noder nesteidzīgām pastaigām – glīti sakoptas privātmājas, ūdenskrātuvju ieloki, laikazoba sagrauztas ēkas – tas viss piesaista uzmanību un liek darboties fantāzijai. Šodienas laikrakstā piedāvājam Valmieras Valsts ģimnāzijas skolnieces Gerdas Ances Riekstas skatījumu uz šo ciematiņu.
Bieži tiku braukusi caur Brutuļiem, bet nekad nebiju iedomājusies pavērot “kas lācītim vēderā”. Piecas dienas pēc kārtas devos uz ciemu to aplūkot, tikties un aprunāties ar iedzīvotājiem. Gan pēc vietējo teiktā, gan savas nojautas vadīta, droši varu apgalvot, ka lielākā rosība Brutuļos notiek vakara stundās. Ciema iedzīvotāji pārsteidza mani ar interesantiem nostāstiem, atgadījumiem un ieteikumiem.
Pirmajā dienā, daudz nedomādama, sēdos uz sava rollerīša un devos ceļā. Virzienu zināju, taču, kur īsti jābrauc, nebija ne jausmas. Iegriežoties dzīvojamo māju rajonā, nevar nepamanīt, ka mājas ir izvietotas nogāzē ‒ pļavā, kurai apkārt līkumu līkumiem ved ceļš. Vietējie tās sauc par Līvānu mājām. Pētīju apkārtni, noliku savu braucamo un gāju, kur acis rāda. Uz ceļa cilvēku nebija, dārzos nebija, automašīnas nebrauca, viss tik kluss un mierīgs. Pasakaini! No kādas mājas iznāca sieviete, uzrunāju viņu. Iepazināmies. Margita Krišjāne mani ieaicināja mazā verandiņā un sāka stāstīt: “Varu teikt, ka esmu šeit piedzimusi. Dzīvoju Brutuļos praktiski visu mūžu. Kad mācījos, tad dzīvoju citur, kādu laiku strādāju Rīgā, padzīvoju Variņos, bet nu atkal šeit.” Viņa ir aktīva dzīvesveida piekritēja, tikko atgriezusies no peldes un nūjošanas, stāsta, ka Brutuļos var arī braukāt ar velosipēdu, pastaigāties, pamakšķerēt vai vienkārši apskatīt ezeru. M. Krišjāne atceras, ka reiz te bijis pat kino. “Šeit savulaik bija kolhoza centrs. Vienu brīdi puiši bija uzmontējuši basketbola grozu, spēlēja kādu laiku, bet laikam zemes īpašniekam negribējās vairs, tā to grozu nomontēja un tagad tur bumbu vairs nemētā,” viņa piebilst. M. Krišjāne stāsta, ka nekādu dižo darbu Brutuļos neatrast, tāpēc visi braucot strādāt uz Smilteni, rezultātā dzīvība ciematā parādās vai nu agri no rīta, vai vakarā pēc darba. Divas reizes dienā, izņemot svētdienas, uz pilsētu kursē sabiedriskais transports, taču lielākā daļa tomēr izvēlas braukt ar savu automašīnu vai riteni. Kad dodos prom, M. Krišjāne mani panāk un piebilst, ka Brutuļu ļaudis sapņo par veloceliņu.
Dodos tālāk un nolemju braukt apskatīt Brutuļos izvietojušos uzņēmumus. Vai nu nebiju pareizajā vietā un laikā, vai arī tā vienkārši bija jābūt, bet divos no trim uzņēmumiem, kuros apstājos, nevarēju atrast pilnīgi nevienu cilvēku. Tāpat kā dzīvojamo māju rajonā, arī tur viss bija kluss.
Kad nākamo reizi devos uz Brutuļiem, satiku Sarmīti Skrastiņu, kura šeit dzīvo jau 33 gadus. Viņa uzsvēra, ka tagad Brutuļos viss ir ļoti sakopts. Kad taujāju, ko šeit vajadzētu apskatīt, S. Skrastiņa stāsta, ka ievērības cienīgs ir atjaunotais piemineklis, kas tapis par godu gleznotājam Vilhelmam Purvītim, ezers, kur katru gadu ligzdo gulbji un izaudzina mazuļus, kā arī atjaunotā elektrostacija.
Jau vēlāk Brutuļu iedzīvotāja Inga Gailuma mani laipni aicināja savā automašīnā un izvadāja pa visiem ciemata ceļu līkumu līkumiem un pastāstīja pieredzēto: “Tolaik, kad nezināju neko par Brutuļiem, satiku kādu tanti, kura dzīvoja Mežciemā. Viņa man teica tā: “Tu zini, es Brutuļus atceros no tiem laikiem, kad mana mamma strādāja pie saimnieces. Brutuļu muižā viņa bijusi kalpone.” Pati dzīvoju Līvānu mājās, šeit esot bijis saimniecei dārzs, viss lauks bijis pilns ar dažādiem kokiem. Te ir koku aleja, un tā tante teica, ka muižkundze nākusi caur aleju uz dārzu no savas mājas. Tur bija lielas liepas un ļoti šaurs ceļš.” I. Gailuma atceras, ka Līvānu mājas Brutuļos uzcēla pirms aptuveni 25 gadiem. Sākotnēji tās bija paredzētas “Liepkalnu” liellopu fermas darbiniekiem. Viņa Brutuļos dzīvo jau no piecu gadu vecuma. Tālaika atmiņās spilgti palicis laukumiņš, kur viņa Brutuļos spēlējusies kopā ar vēl aptuveni 22 vienaudžiem. Mamma tolaik esot strādājusi fermā, cēlusies un gājusi uz darbu jau trijos no rīta un strādājusi līdz astoņiem, pa dienu nedaudz pasnaudusi un trijos pēcpusdienā atkal devusies uz slaukšanu. Brutuļu iedzīvotāja stāstīja, ka senāk šeit esot bijis bērnudārzs. Tad nolemts, ka bērnudārzam cels jaunas ēkas, bet sākušies juku laiki, būvniecība apstājusies un ēkas pamazām vien iet bojā. Vietējie arī atceroties, ka Brutuļos audzētas zivis, lai laistu ezerā, bet kāda sieviete esot tās visas bagātības savākusi un aiznesusi uz savām mājām, bet neviens nezina, kas tā bijusi.
Vaicāta par apskates objektiem, I. Gailuma iesaka Alkāsu liepu, uz kuru viņa esot gājusi skolas ekskursijās. Vēl pieminēja, ka gleznotājs Vilhelms Purvītis, kuram par godu Brutuļos uzcelts piemineklis, esot gadu dzīvojis mājā, kurā arī I. Gailuma iepriekš dzīvojusi. Viņa nosmej, ka “tie, kas strādā pilsētā un mājās ir tikai vakarā, jau nezina, kas te Brutuļos notiek.”
Brutuļu centrā ir gleznains ezers, kurā nesen esot ielaists liels daudzums zivju. Ezera malā sastapu makšķernieku, apsēdos viņam blakus, saruna raisījās ļoti viegli un dabiski. Teju stundu viņš stāstīja par sevi, sniedza dažādus padomus, īsāk sakot – līdz šim nebiju iedomājusies, ka tik īsā laikā var izrunāt tik daudz svarīgu lietu. Viņš pastāstīja, ka vietējie makšķernieki savā starpā sacenšas un uzstāda arvien jaunus rekordus ezerā noķerto zivju svarā. Makšķernieks esot atnācis atpūsties pēc darba. Vīrietis iepriekš dzīvojis gan Alūksnē, gan Gulbenē, gan Smiltenē, bet Brutuļos viņam patīkot vislabāk. Makšķernieks uzsvēra, ka galvenais, kas viņam patīk, ir klusums. “Te viss ir mierīgs, nav arī nekādu kašķu.”
Arī meža velšu lasītājiem Brutuļu mežos ir ko darīt. No ogotāja, kas brauca garām, uzzināju, ka daudzi Brutuļu iedzīvotāji dodas uz netālu esošo mežu lasīt ogas un sēnes. “Ja zina īstās vietas, tad pilnu spaini ar mellenēm pielasīt nav problēmu,” atzīst garāmbraucējs. Brutuļos ir arī pieņemšanas punkts, bet liela daļa braucot mellenes un brūklenes nodot uz Smilteni.
Par Brutuļiem varētu teikt – klusie ūdeņi ir tie dziļākie.
