Tuprinot iepriekšējā nedēļā iesākto tēmu par maniem desmit darba gadiem laikraksta redakcijā un interviju aizkulisēm, publikācijas “Mainījušās ir paaudzes, bet ne vēlme būt kustībā” tapšana vēlreiz apliecināja, cik patiesībā interesanti ir intervēt bērnus un jauniešus, kas, kā varētu domāt, nemaz nav tik viegli. Kopīgu valodu vienkāršāk atrast ar vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem nekā ar desmit un divdesmit gadus jaunākiem, kuri jau tevi sāk uzskatīt par vecu. Pašai gribētos domāt, ka biežāk ar viņiem izdodas būt uz viena “viļņa”.
Lai gan šoreiz nebiju plānojusi rakstīt slejā par bērniem un jauniešiem, uz to netieši pamudināja nointervētā riteņbraucēja sešpadsmitgadniece Nadīna. Jauniete pēc nopublicētā raksta atrakstīja: “Super! Paldies tev, ka bija tāda iespēja pabūt pie tevis! Un uztraukuma nebija vispār, kā parasti ir STVstudijā.” Iepriekš Nadīnu zināju vien no riteņbraukšanas sacensībām, tagad satiekoties sveicināmies un zinu, ja kādreiz man kādā jautājumā vajadzēs jaunās paaudzes viedokli, būs par vienu cilvēku vairāk, kam pajautāt.
Jaunieši no pieaugušajiem atšķiras ar savu atvērtību, brīvības sajūtu un drosmi. Viņi nebaidās paust viedokli, kaut arī kādam tas būs neērts. Kad Smiltenes vidusskolas 10.b klases skolnieks Kārlis mācījās sākumskolā, vienā gadā nolēma piedalīties pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās. Citi bērni tajās piedalījās, lai iegūtu zināšanas un izpratni, kā pareizi palīdzēt nelaimē nonākušajiem, bet Kārlis godīgi pateica, ka sacensībās ir tāpēc, lai tajā dienā nebūtu jāapmeklē skola. Tagad viņam par šo teikumu smiekli nāk.
Ārkārtīgi interesanti ir sarunāties ar pirmsskolas vecuma bērniem, jo viņu galvas nav piesārņotas ar nevajadzīgu informāciju, viņiem neviena priekšā nav jāizliekas. Ko domā, to runā! Protams, šī informācija ir jāizvērtē, ko publicēt, ko tomēr ne. Reiz bērnudārzā bērniem vaicāju, ko viņi vēlētos no Ziemassvētku vecīša un ko vēlētos mammai un tētim. Kāds bērniņš vēlējās brālīti vai māsiņu (īsti neatceros, ko tieši). Toreiz par šo teikumu vecāki bija dusmīgi, jo neko neplānoja, tomēr nepagāja ne gads, līdz mazā bērna vēlme piepildījās.
Amizanti sanāk šos bērnus satikt ārpus bērnudārza. Reiz veikalā viena meitenīte savai mammai skaļā balsī teica: “Šo tanti es pazīstu, es viņu redzēju…” Jā, bērni atceras un gaida.
