Pirms 70 gadiem Smiltenē, Baznīcas laukumā 13, kur toreiz atradās Smiltenes kultūras nams, pirmo reizi kopā sanāca čaklas rokdarbnieces, lai radītu skaistas lietas, iedvesmotu viena otru un cildinātu mūsu tautas lietišķo mākslu. Atzīmējot Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” 70. jubileju “Kādi ziedi Smiltenē, tādi manā audeklā”, pilsētā gaidāmas vairākas izstādes, kā arī citi pasākumi.
“Kā dāvanu jubilejā Smiltenes novada bibliotēka ir sarūpējusi izstādi “Zīme. Raksts. Ritms.”, kas tās telpās, Baznīcas laukumā 13, ir skatāma no 11. septembra līdz 31. oktobrim. Tā ir Valkas novadpētniecības muzeja ceļojošā izstāde, kas vēstī par Ziemeļlatvijai raksturīgo etnogrāfiju – rakstiem, krāsām un ritmiem,” informē Smiltenes pilsētas kultūras centra mākslinieciskā vadītāja Madara Mūrniece.
Vietā, kur viss sākās
Smiltenes novada bibliotēkas vadītāja Inta Mežule atklāj, ka izstāde iepazīstina ar astoņām raksturīgākajām latviešu rakstu zīmēm – Krusta zīmi, Māras zīmi, Laimas zīmi, Jumja zīmi, Saules koku, Saules zīmi, Mēness zīmi, Dieva zīmi – kā simboliem, kā raksta elementiem, kā informācijas nesējām, attīstībā no zīmes vienkāršākās formas uz sarežģītāko. Katru zīmi izstādē atklāj vispirms zīmes vienkāršākās formas datorzīmējumi un zīmes kuplinājumi datorgrafikā, tad seko attēli ar Valkas novadpētniecības muzeja krājuma priekšmetiem, kuros attēlota konkrētā zīme vai arī kuru forma atgādina konkrēto zīmi.
“Latvijas kultūras vēsture ir nesaraujami saistīta ar latviešu rakstu zīmēm. Zīmes ietver vērtības, kas tautai ir svarīgas un nes tālāk iepriekšējo paaudžu pieredzi. Tās jau daudzus gadsimtus pirms rakstītā raksta kalpoja kā savdabīgs saziņas līdzeklis. Senatnē zīmēm bija simbolisks raksturs, tām piedēvēja maģisku spēku, ticēja to burvju varai. Tās lietoja, lai aizsargātu sētu no ļaunuma un burvestībām, iezīmētu sev piederošus priekšmetus, arī kā vēstījumu noteiktā reizē un vietā. Mainoties mūsu tautas pasaules izpratnei, zīmes pakāpeniski zaudē savu maģisko nozīmi un galvenokārt kļūst par rotājošiem elementiem. Tās darina kā atsevišķas lietas vai kā rotājumus uz ēkām un priekšmetiem,” stāsta Smiltenes novada bibliotēkas vadītāja.
I. Mežule priecājas, ka ar šo izstādi bibliotēka varēs ieskandināt Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” (TLMS) 70 gadu jubilejas “Kādi ziedi Smiltenē, tādi manā audeklā” pasākumus.
Notikumiem piepildīta diena
22. septembrī pulksten 11.30 visi ir laipni aicināti uz Smiltenes novada bibliotēku, kur tiks atklāta izstāde “Riti, riti, atspolīte”. Tā ļaus izzināt TLMS “Smiltene” izveidošanos un darbību šo 70 gadu laikā. Izstāde būs apskatāma līdz 31. oktobrim.
Savukārt pulksten 12 turpat bibliotēkā notiks Latvijas folkloras krātuves “Garamantas.lv” izbraukuma seminārs. Tajā būs iespējams izzināt, kas par Smilteni un tās iedzīvotājiem rodams digitālajā arhīvā.
“22. septembrī pulksten 18 Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” telpās, Atmodas ielā 2, tiks atklāta izstāde “Ziedi manā pūriņā”. Tajā būs apskatāmi pēdējos piecos studijas darbības gados tapušie darbi. Šī izstāde būs apskatāma līdz 31. oktobrim,” informē M. Mūrniece.
Svinību kulminācija
Nākamā sestdiena, 23. septembris, būs svinību galvenā diena, kad Smiltenē gaidāmas dažādas aktivitātes visas dienas garumā. Jau no pulksten 9 līdz pat 14 notiks amatnieku tirdziņš pie TLMS “Smiltene”, kurā varēs ne tikai iegādāties dažādas skaistas un noderīgas lietas, bet arī piedalīties aktivitātēs, kā arī piedzīvot dažu labu pārsteigumu. Tirdziņā tiks arī atzīmēti Ražas svētki, vasaras beigas un ziemas sezonas sākums.
M. Mūrniece informē, ka pulksten 15.30 TLMS “Smiltene” spilgtākie un īpašākie darbi visā savā krāšņumā uzmirdzēs izstādes “Meistardarbu sarunas” atklāšanas pasākumā pilsētas kultūras centra foajē.
Svētku izskaņā visi ir aicināti uz svinīgo TLMS “Smiltene” jubilejas pasākumu pilsētas kultūras centra lielajā zālē. “Tajā kavēsimies atmiņās par jau paveikto, sveiksim studijas dalībnieces un baudīsim izcilās koklētājas Laimas Jansones muzikālo priekšnesumu,” uz jubilejas pasākumu aicina M. Mūrniece.
Tautas lietišķās mākslas studijas
“Smiltene” vadītāja Liene Strazdiņa
intervijā “Ziemeļlatvijai”
– Ar kādām sajūtām sagaidi Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” 70. jubileju?
– Tā ir liela atbildības sajūta, jo septiņdesmit gadi – tas ir daudz. Te darbojas sievietes, kas sāka pirms daudziem desmitiem gadu un ir piedzīvojušas ļoti daudz ko, bet es šeit strādāju tikai pusotru gadu. Tāpēc man nav lielas pieredzes, tas uzliek vēl lielāku atbildību gatavoties jubilejai. Vēlos ne tikai uzrīkot svētkus pašām dalībniecēm, bet arī sabiedrībai stāstīt un popularizēt studiju, rādīt, ar ko mēs nodarbojamies, cik šeit ir jauki, kādi cilvēki nāk un darbojas, kā arī aicināt citus iesaistīties. Šī ir atvērta vieta ikvienam jau septiņdesmit gadus. Starp citu, agrāk nāca arī puiši, kas nodarbojās ar citām lietām, nevis ar aušanu.
Svētku ietvaros noteikti aicinu apmeklēt Smiltenes novada bibliotēku, kur studijas jubilejai būs veltītas vairākas izstādes, kas ļaus ielūkoties un uzzināt daudz vairāk par mums.
– Vai, gatavojoties šai jubilejai, pati uzzināji ko jaunu pat studiju?
– Protams! Tagad beidzot ir iemesls atvēlēt laiku un iepazīties ar visiem materiāliem, ko laika gaitā savos darba gados ir sakrājusi Inese Kauliņa, tāpat arī Smiltenes novada bibliotēka, kas nodarbojas ar novadpētniecību.
Interesantākā atklāsme? Viss man šķiet interesants, kā lai to uzlieku uz svaru kausiem?! Man pašai tie tomēr bija vērpjamie ratiņi, kurus ieraudzīju studijā un man tie iepatikās. Nodomāju, varētu pati pamēģināt vērpt un pēc tam citiem parādīt. Izrādās, padomju laikos ratiņš arī bija tikpat populārs.
Vēl viena interesanta atklāsme. Vecākie studijas dalībnieki daudz pastāsta par to, kā svinētas jubilejas, kā arī, kādas dāvanas dāvinātas. Pēc tām var izsekot, kas kurā desmitgadē ir bijis modē.
– Kāda ir studijas nozīme un loma sabiedrībā?
– Par visiem septiņdesmit gadiem nevaru pateikt, bet varu atklāt, ko man nozīmē studija. Ja man pirms pieciem gadiem kāds būtu teicis, ka es te strādāšu, tam nespētu noticēt. Bet šī vienmēr ir bijusi vieta, par kuru esmu ļoti uztraukusies, kura man ļoti rūpējusi.
Sabiedrībai kā tādai viss, kas ir saistīts ar lietišķo mākslu, ir mūsu kultūras un vērtību saglabāšana. Mode mainās, ko Amerika pasviež, to paņemam pretī. Bet vienā brīdī tas viss apnīk, gribas uztaisīt, ko sev tuvu, un tad domā, kas īsti ir latviskais. Lietišķā māksla ir balstīta uz absolūtiem mākslas pamatprincipiem, kas neapnīk. Tā ir klasika, vērtība. Lietišķās mākslas studijas ir tās, kas to visu saglabā, uztur un tu nekur pasaulē neatradīsi latvisko, tikai Latvijā. Visos laikos, visās studijās.
