“Latvieši ir čaklāki ogotāji un sēņotāji. Ar šo rūpalu pārsvarā piepelnās pensionāri un cilvēki, kuriem nav darba vai ir maza alga. Diemžēl jaunieši meža veltes nodod maz,” novērojis sēņu un ogu uzpircējs Igors.
Viņš ar saviem palīgiem, sākot jau no jūlija beigām, katru dienu no pulksten 9 līdz pat vēlai vakara stundai rosās netālu no Latvijas – Igaunijas robežas Raja ielas sākumā. Turpat netālu ogas un sēnes uzpērk vēl viena uzpircēja. Iedzīvotāji, kas piepelnās ar šo rūpalu, var izvēlēties savu vākumu nodot Valkas pusē, kur ir divas uzpirkšanas vietas, vai igauņu pusē, kur rosās četri uzpircēji. Konkurenci veido arī uzpircēji, kas regulāri ierodas mazos miestos vai piebrauc pie meža, un iedzīvotājiem pašiem pat nav jāmeklē iespēja nogādāt vākumu līdz uzpirkšanas vietai.
Izrādās, ka latvieši labprātāk skatās igauņu virzienā, jo tur cenas ir salīdzinoši lielākas. Lai arī igauņi meža veltes iepērk par dažiem desmitiem centu dārgāk, vinnē tie, kuru vākums mērāms sākot no 50 līdz pat 100 kilogramiem ogu vai sēņu.
Jau kādu laiku sociālajā vietnē www.facebook.com parādījās diskusijas, vai Valkā un Valgā uzpircēji pieņem brūklenes. Par iespēju nodot ogas pierobežā interesējušies arī Smiltenes puses ļaudis. Salīdzinot ar šīs vasaras trūcīgo melleņu ražu, pašlaik brūklenes var grābt saujām. Tās šoruden padevušās prāvas, un zinātāji mežos atrod vietas, kur ogas ir kā sarkans paklājs. Ja uz mežu dodas ģimene un visi ir naski ogotāji, pa dažām stundām var nopelnīt līdz pat 100 eiro. Uzpircēji pieņem netīrītas ogas, tāpēc iedzīvotāji labprāt lasa brūklenes. Skaidrojot, kāpēc par vienu kilogramu brūkleņu ir salīdzinoša maza iepirkuma cena – tikai viens eiro par kilogramu –, Igors norāda, ka ogu ir daudz un tās nav tik pieprasītas kā, piemēram, mellenes vai dzērvenes. “Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka arī Valkas pusē par kilogramu brūkleņu var nopelnīt eiro. Purva vitamīni – dzērvenes – gan vēl netiek pieņemti, bet pavisam drīz sāksies arī dzērveņu iepirkšanas sezona. Igors lēš, ka šogad ogu un sēņu sezona sākās daudz vēlāk nekā citus gadus, tāpēc viņš pieļauj, ka dzērveņu pieņemšanas sezona ilgs līdz pat oktobra beigām. Par cenu uzpircējs vēl nezināja neko teikt, tā būs atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma. Melleņu sezona gan jau ir beigusies, mežos vēl atrodamās ogas ir bez garšas, ūdeņainas. Uzpircējs atzīst, ka šogad melleņu sezona nav bijusi veiksmīga. Taču pašlaik, kad ir salīdzinoši silts un līst lietus, ir sākusies īstā sēņu sezona.
Uz “Ziemeļlatvijas” jautājumu, kur tālāk dodas Latvijas mežos salasītais, Igors strikti atbild: “Tas ir komercnoslēpums!”
“Ziemeļlatvija” uzpirkšanas vietā Raja ielā bija trešdienas pēcpusdienā pēc pulksten 16. Tas ir pats īstākais laiks, kad sarodas iedzīvotāji ar dienas guvumu. Daudzi uz mežu peļņas nolūkos dodas arī brīvdienās. Raja ielā nepārtraukti piebrauca mašīnas, atvedot ne tikai spaiņus un maisus pilnus ar brūklenēm, bet arī gaļīgas gailenes, dažādu šķirņu bekas, pārsvarā tā saucamos mahovikus, un alksnenes. Bija arī baravikas. Pirms beku pieņemšanas Igora palīgi, sēnes pārgriežot gareniski uz pusēm, rūpīgi pārbauda, vai tās nav tārpainas. Sēņu lasītāji rādīja drūmu vaigu, ja pieņēmējs izbrāķēja lielāko daļu no salasītā. Igors skaidro, ka sēņotāji iedomājas, ka jālasa lielās bekas. Tas nav pareizi, jo tieši tajās ir visvairāk tārpu. Jācenšas lasīt mazās un stingrās beciņas, jo tad ir garantija, ka sēnes būs kvalitatīvas. “Ziemeļlatvija” ievēroja, ka diezgan strauji pildās kastes ar nederīgām sēnēm. Tās izmešanai.
“Neies jau kaķi maisā pirkt. Zinu, ka dažviet iepērk arī tārpainas bekas. Tās laikam katlēšanai,” min uzpircējs. Dzirdēts, ka tārpainās bekas izkaltē un pēc tam no tām gatavo buljonu, kas nopērkams veikalos.
Jautājot, kāpēc pie Igora ierodas tik daudz cilvēku, ieminos, vai tāpēc, ka viņš visus cienā ar saldiem āboliem un labprāt ar cilvēkiem aprunājas. Igors smaidot atklāj, ka viņam nav strikti noteiktas iepirkuma cenas. Ja ir labi kundes ar kvalitatīvu preci, var samaksāt arī vairāk. Interesējos, vai gandrīz blakus esošā uzpircēja nerada lieku satraukumu, Igors tik atmet ar roku un nosaka: “Pietiek visiem!”
Iepirkšanas punktā satieku sirmu kundzi, kas pārvietojas ar spieķa palīdzību.
“Esmu invalīde, bet dažas stundas uz mežu aizbraucu. Ir grūti, bet iespēja piepelnīt pie pensijas kaut padsmit eiro, ir liela laime. Pārsvarā lasu sēnes un bekas. Katru dienu nebraucu uz mežu, tas atkarīgs no pašsajūtas. Man ir jau 77, bet vīram – 84 gadi. Nečīkstam, bet domājam, kā izdzīvot. Ar katru gadu gan doties uz mežu kļūst arvien grūtāk,” atzīst valcēniete Valentīna. Viņa tur saujā cieši iespiestu desmit eiro naudas zīmi un pāris eiro monētas. Skatoties priecīgās pensionāres sejā, šķiet, ka jādodas uz mežu, nevis lai lasītu sēnes nodošanai, bet papildinātu ziemas krājumus. Ir īstais laiks neslinkot.
