Kad brīvākā brīdī aizeju paēst uz mammas kafejnīcu, maltītes laikā man patīk palasīt savu iemīļoto sieviešu žurnālu “Ieva”, kas septembrī nosvinēja 20. jubileju. Un tajā mirklī es atcerējos, ka svētdien, 17. septembrī, apritēs tieši 10 gadu kopš manas pirmās dienas šajā profesijā un “Ziemeļlatvijā”. Vispār par to man pirms dažām dienām atgādināja kaimiņiene Maija, kura toreiz pirms gadiem desmit bija pārsteigta, ieraugot manās rokās diktofonu, nevis nagu lakas, jo biju saņēmusi nagu kopšanas speciālista sertifikātu.
Atskatoties uz saviem desmit darba gadiem, jāteic, šis bijis piepildīts, notikumiem, asarām un smiekliem, pārbaudījumiem bagāts laiks, kas mani veidojis par tādu cilvēku, kāda esmu šobrīd. Lasītājs bieži vien redz gala produktu, taču aprakstīšanas vērts ir arī pats intervijas process. Ļoti labi atceros, kā mums ar praktikanti vienā vasarā bija jādodas uz kādu viensētu Palsmanes pagastā atrisināt problēmsituāciju. Intervijas laikā mūsu klātbūtnē vīrietis sāka sist savu dzīvesbiedri. Tas bija traki. Savulaik nācies saskarties ar situāciju, kad pēc intervijas vīrietis, kuram Aumeisteru pusē pazudis suns, zvana vēlā vakarā un uzaicina to meklēt kopā.
Joprojām augstu vērtēju Māra Štromberga pacietību un toleranci, kurš kopā ar BMX tēvu Latvijā Jāni Siliņu pēc zelta medaļas izcīnīšanas Pekinas Olimpiskajās spēlēs mani uz interviju gaidīja 40 minūtes ilgāk nekā norunāts. Izrādījās, viņi domāja, ka braucu no Valkas, nevis Smiltenes, tāpēc ceļu uz galamērķi izstāstīja pavisam citu.
Ir arī tādas intervijas, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem un kurās birst asaras. Tā notika mucinieka Alberta Medņa mājās, tagad šis ilgmūžnieks ir viņsaulē. Precīzi nepateikšu, man šķiet, toreiz jau viņam bija simts gadu. Kungs stāstīja, ka visskumjāk viņam esot Ziemassvētkos pie eglītes sēdēt vienam pašam, tad arī raudot. Arī uz ielas viņš tikpat kā nevienu nepazinis, jo viņa paaudzes cilvēki jau sen miruši. Saviļņo arī tie momenti, kad pēc publikācijām intervējamie zvana un aizlūzušā balsī pateicas par rakstu.
Cilvēku stāsti ir tik dažādi un dziļi, to likteņi ir neizdibināmi. Avāriju, ugunsgrēku un citu nelaimes gadījumu dokumentēšana, tāpat arī cilvēku slimības ļāvusi novērtēt dzīvības cenu un trauslumu vienlaikus. Neaizmirsīšu to skatu, kad uz Gulbenes ceļa bija izmētāti baļķi, kā rezultātā avarēja cita smagā automašīna. Ugunsdzēsēji grieza durvis, lai no kabīnes izņemtu līķi. Kāds uzsauca, ja negrib redzēt, kā viss iztek, lai atkāpjas. Pieļauju, ka jums pēdējo atkāpi nebija patīkami lasīt, bet arī tā ir daļa no žurnālista darba. Stāstu ir daudz, nākamajā reizē turpināšu. Tagad gan laiks gardai kūciņai uz tiem desmit gadiem!
