Šo sērgu vispirms ievēroju kādā vakarēšanā, kad kāda sieviete no draugiem atsveicinājās ar vārdiem: “Nu tad davaj līdz rītam!” Savukārt cita draudzene nobrīnījās: “Kāpēc jāatsveicinās ar davaj?” Izvērsās plašāka saruna par vārda davaj neizprotamo izplatību latviešu valodā, kā arī par labu mūsu valodas lietošanas praksi un par cieņu pret savu dzimto mātes valodu. Pēc šīs sarunas ievēroju, ka davaj sarunās lieto gan jaunieši, gan vidējās paaudzes ļaudis, gan izglītoti, gan mazāk skolās gājušie. Šo vārdu lieto gan šķiroties, gan kaut ko norunājot un salīgstot, gan citos gadījumos.
Tagad, kad cilvēks no manis atvadās ar davaj, es viņam jautāju: “Ko man tev dot?” Pēc jauniešu izbrīnītā skatiena saprotu, ka viņi pat nezina šī vārda tulkojumu no krievu valodas. Tad nākas paskaidrot davaj plašo pielietojumu padomju okupācijas gados. Mūsu vecākiem un vecvecākiem davaj atgādina zaldātu bļāvienus: “Davaj bistrej!” (tulk. no krievu val. ‒ sarauj ātrāk). Toreiz ļaudis dzina lopu vagonos, lai izsūtītu uz Sibīriju. Manai paaudzei ataust atmiņā tumšs mirklis uz ielas stūra, kad atskan šņāciens: “Davaj košeļok!” (tulk. ‒ dod maciņu). Padomju Savienības okupācijas gados ar davaj ļaudis dzenāja gan cietumos, gan darbā, gan mājās.
Bet tagad taču mēs esam brīvi. Tad kāpēc mēs lietojam šo davaj? Vai tās ir ilgas pēc okupācijas gadu važām? Cilvēki, kas gadiem staigājuši iekalti važās, pēc to noņemšanas vēl ilgi savos soļos un gaitā jūtot važu iespaidu.
Ja mums dzimtā latviešu valoda nerūpēs, tad valsts valodu tikai Valsts valodas centrs nespēs saglabāt un nosargāt. Tikai mēs paši varam saglabāt un turpināt lietot paaudzēs nosargāto mātes valodu. Tas ir tautas pašlepnuma jautājums, kā atvadīties no draugiem.
Kāds draugs man teica: “Es katru rītu visur sāku ar “labrīt”.” Dodoties mājup, mēs katru reizi atvadāmies ar spēka vārdiem “uz redzēšanos”.
