Šodien, 1. septembrī, Smiltenē skolēni sapucējušies un ziediem rokās pulcēsies Baznīcas laukumā, lai kopā atzīmētu Zinību dienu. Pēdējais gads Smiltenes vidusskolā būs 12.b klases skolniecei Laurai Rubenei.
Jauniete, ko daudzi skolas biedri zina kā pludmales volejbolisti un aktīvu skolēnu pašpārvaldes un Smiltenes jauniešu domes dalībnieci, jauno mācību gadu gaida ar patīkamu satraukumu un neparastām sajūtām, jo apzinās, ka šis būs eksāmenu gads un svarīgs pieturas punkts turpmākajai dzīvei. Viņa cer, ka izdosies saņemties mācībām vairāk nekā visos iepriekšējos gados, vienlaikus ir gatava izbaudīt vidusskolas laiku ar pilnu krūti. Ne velti daudzi pēc gadiem savu skolas laiku dēvē par labāko dzīves posmu.
Tu teici, ka jauno mācību gadu gaidot, pārņem satraukums. Vai jau jūti pārmaiņu tuvošanos?
Noteikti šis būs īpašs gads, pēdējais Smiltenē. Smiltenes vidusskola un studijas Rīgā – tā tomēr ir liela atšķirība. Būs pārmaiņas, no kurām vienmēr ir mazliet bail. Gribas nokārtot labi eksāmenus, tas ir viens. Otrs – veidot skolas gadu patīkamāku. Ir daudz ideju, kā attīstīt skolas pašpārvaldi, kurā es iesaistos. Ar šādām ārpusstundu aktivitātēm vēlos skolas dzīvi padarīt maksimāli interesantāku un jaukāku ne tikai sev, bet arī citiem skolēniem.
Šodien jau varam teikt, ka soļojam pretī rudenim, taču pastāsti, kā pagāja tava vasara?
Otro gadu strādāju bistro Smiltenē. Pabeidzot 10. klasi, vecāki mani mudināja strādāt, toreiz pati neapzinājos darba nozīmīgumu. Mani pieņēma darbā, darīju visu pēc labākās sirdsapziņas un priecājos, ka man bija tāda iespēja – strādāt. Šogad pati nācu un runāju, mani gaidīja šeit. Jau skolas beigās zināju, ka gribu strādāt, jo mājās vairs nevaru nosēdēt. Manas prioritātes noteikti ir mainījušās. Agrāk vasarās ļoti daudz spēlēju volejbolu un pavadīju visu laiku pludmales volejbolu laukumos, braucu uz sacensībām un turnīriem. Svarīgi saprast – ja negribi dzīvi ar sportu saistīt profesionāli, tad vērtīgāka skolēnam ir darba pieredze. Zinu, ka man studiju laikā būs vieglāk aiziet uz darba intervijām un strādāt. Ir ļoti svarīgi gan iejusties darba kolektīvā, gan pildīt savus pienākumus, un to darīt maksimāli labi. Mūsdienās visur prasa pieredzi, un, manuprāt, man ir ļoti liela pieredze.
Cik zinu, arī daudzi mani klasesbiedri pa vasaru strādāja, dažs pat brauca uz ārzemēm, lai nopelnītu. Tagad jāatgriežas skolas solā.
Daudz tiek runāts par izglītības kvalitāti. Tavuprāt, no kā tā ir atkarīga?
Noteikti daudz atkarīgs no skolotājiem un pašiem skolēniem, cik daudz viņi grib iemācīties. Jebkurā skolā ir šī iespēja veidot augstu izglītības kvalitāti. Tas ir atkarīgs tikai no mums pašiem, kādu mēs to veidojam. Man ir paveicies ar skolotājiem, to es noteikti varu teikt. Pirmkārt, ar klases audzinātāju Annu Lavrinoviču, kura mums ir kā otrā mamma. Viņa mūs auklē un lolo jau no 7. klases. Tas ir ļoti patīkami, ka nemainās audzinātājas ik pa trim gadiem. Jāatzīst, ka visus šos sešus gadus jau jūties kā lielā ģimenē. Mācību gada noslēgumā būs grūti šķirties.
Otrkārt, arī priekšmetu skolotāji ir labi. Vienīgi skumjākais ir tas, ka manai klasei šogad skolotāji mainās divos eksāmenu priekšmetos – latviešu valodā un matemātikā. Uz gadu nomainīt skolotāju – tas ir grūti gan pašam skolotājam, gan skolēniem. Tas varbūt rada tādas šaubas – kā būs.
Aktuāls temats ir pārmaiņas izglītības sistēmā. Kā tu uz tām raugies?
Esmu dzirdējusi, ka mācīšanas pieeju grib mainīt uz kompetences mācību saturu. Manuprāt, tas ir tikai pareizi. Skolēnam vajag saprast un iemācīt kritisko domāšanu, vadītprasmi un organizēšanu. Tās ir prasmes, kas vajadzīgas dzīvē ne tikai teorētisko zināšanu līmenī. Jāatzīst, ka šāda tipa iemaņas vairāk esmu ieguvusi, darbojoties skolēnu pašpārvaldē, jauniešu domē un vadot pasākumus. Par mācību gada pagarināšanu nepiekrītu, jo ar šiem deviņiem mēnešiem pilnībā pietiek, stundu un priekšmetu ir daudz, dienas garas. Skolēni tiešām pēc nedēļas ir noguruši, un mācību gada pagarināšana nebūs risinājums.
Kas ir labākais, ko tev ir devusi Smiltenes vidusskola?
Iespēja vadīt pasākumus. Vadu ļoti daudzus Smiltenes vidusskolas pasākumus, tā ir liela iespēja un lieliska pieredze. Ja skolas laikā varu šīs iemaņas pilnveidot un paplašināt zināšanas, tas nākotnē būs tikai ieguvums. Tieši skola man ir iedevusi patriotismu, to, ka mīlu savu latviešu valodu, to, ka gribu palikt Latvijā. Skolā visi svētki, vēstures un klases stundas aizvien vairāk liek apzināties, cik tas ir svarīgi.
