“Lejas Ruķi” atrodas pierobežā – vietā, kur satiekas divi novadi (Smiltenes un Strenču) un divi pagasti (Smiltenes un Plāņu). Tikai kāds pārsimts metru liels attālums no abu robežas noteicis, ka šī viensēta iekļaujas Plāņu pagastā, līdz ar to Strenču novads ir tas, kas var lepoties ar sakoptu īpašumu un strādīgiem cilvēkiem.
Proti, konkursā “Sakoptākā vieta Strenču novadā 2017”, ko sarīkoja vietējā pašvaldība, laureātu vidū ir arī “Lejas Ruķi”, un to saimnieki, Siliņu ģimene, ir uzteikti par iniciatīvu vides estētiskajā veidošanā un ieguldīto darbu sava īpašuma kopšanā un pilnveidošanā.
Pilda doto solījumu
“Lejas Ruķus” par viensētu var dēvēt, ja runa ir par dzīvojamo māju ar tai piegulošajām saimniecības ēkām, dārzu un plašo zālienu. Taču faktiski tā ir liela zemnieku saimniecība, kas apsaimnieko nomā paņemtus aptuveni 400 hektārus lauksaimniecībā izmantojamas zemes un audzē kviešus, miežus, rudzus un rapsi.
Uzteicot “Lejas Ruķus” par sakoptību, konkursa komisija gan skatījusi to, kas paveikts nevis laukos, bet sētā, tādēļ arī “Ziemeļlatvija” lūko to pašu – kāda tad ir šī viensēta, kuras divstāvu dzīvojamā māja, apmūrēta ar sarkaniem ķieģeļiem, un mastā plīvojošais Latvijas karogs piesaista skatienu, kad sanāk braukt pa Smiltenes – Strenču šoseju.
“Lejas Ruķos” zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes: seniori Jānis un Marga Siliņi, viņu dēls, “Lejas Ruķu” saimnieks un zemnieks Jānis Siliņš ar sievu Intu, Smiltenes novada domes Sociālā dienesta vadītāju, un Jāņa un Intas bērni – Mārtiņš (23 gadi), kurš studē par būvinženieri Rīgas Tehniskajā universitātē, Smiltenes vidusskolas 10. klases skolnieks Valters (15 gadi), Jēkabs (trīs gadi) un Elza (divi gadi).
Pateicoties Jāņa Siliņa seniora zinātkārei un interesei par vēsturi, “Lejas Ruķu” pagātne nav nogrimusi aizmirstībā, bet, apkopota un iesieta grāmatā, ir izlasāma ikvienam šās lauku sētas viesim.
“Vēsturiski “Lejas Ruķi” bija sakopta, turīga sēta. Un, ja mums to uzdāvināja ar vēlējumu saimniekot, lai nebūtu kā Kurzemē, kur Imants Ziedonis krāva kaudzēs akmeņus no bijušo saimniecību drupām, tad mums ir pamatuzdevums “Lejas Ruķus” uzturēt, lai arī mūsdienās tā ir kārtīga turīgu saimnieku sēta. Mūsu devums Ērmaņu dzimtas iesāktajā saimniecībā sācies no 1994. gada Jāņa Siliņa juniora izpildījumā,” teic Jānis Siliņš seniors, kura paša dzīve vien ir atsevišķa raksta vērta. Proti, Jānis Siliņš seniors ir nopelniem bagāts riteņbraukšanas treneris un sporta pedagogs, savulaik izveidojis Latvijas BMX “saimniecību”, radot apstākļus tādu pasaules klases sportistu kā Māris Štrombergs izaudzināšanai, 2015. gadā saņēmis Latvijas Gada balvu sportā par mūža ieguldījumu, un tā turpināt varētu vēl un vēl.
Tagad, kā pats teic, “sportu ir nolicis malā”, un līdz ar to var veltīt vairāk laika vienam no saviem hobijiem – vēsturei. Savas erudīcijas dēļ tieši Jānis Siliņš seniors “Ziemeļlatvijas” viesošanās reizē uzņemas gida lomu, ievadot “Lejas Ruķu” pagātnē līdz par pirmajam viņam zināmajam pavedienam – 1601. gadam.
Te bija Naugārde; vai būs atkal?
Proti, “Ruķu” mājas ir minētas jau 1601. gada pirmajā zviedru arklu skaitīšanas revīzijā. Šis gadskaitlis gan attiecas uz “Kalna Ruķiem” – kaimiņu mājām, kuru saimniekiem bijuši četri dēli, un jaunākais no viņiem sācis būvēt pats savu māju, tagadējos “Lejas Ruķus”.
Kad Siliņu ģimene labojusi “Lejas Ruķu” mājas jumtu, nejauši ieraudzījusi baļķī iecirstu gadskaitli “1888” un pieņem, ka tas varētu būt mājas celšanas gads. Savukārt mājas fasādes laukakmenī iekaltais gadskaitlis “1903” norāda uz ko citu. 1903. gada Lieldienās “Lejas Ruķu” lielais ēberģis nodedzis.
“Tā rakstnieks Pēteris Ērmanis (1893.-1969., dzimis Plāņu pagasta “Kalna Ruķos” – redakcijas piezīme) savulaik teicis. No Lieldienām līdz 1903. gada beigām šī māja ar visu apkārtnes jeb Naugārdes ciema iedzīvotāju palīdzību uzbūvēta faktiski no jauna, bet šur un tur vecie fragmenti palikuši. Kad taisījām gala istabu, atradām apdegušus guļbaļķus,” stāsta Jānis Siliņš seniors.
Man, šo rindu autorei, par lielu pārsteigumu izrādās, ka rakstnieka Jāņa Lejiņa triloģijā “Zīmogs sarkanā vaskā” pieminētā Naugārde bijusi tepat, Smiltenes pievārtē, pie lielās Ruķu priedes.
Kā redzams senas kartes kopijā “Lejas Ruķu” viesu grāmatā, arī dzīvē šis apvidus saukts par Naugārdi. Jānis Siliņš seniors izpētījis, ka šim vārdam ir senas saknes jau kopš tā laika, kad Trikātā valdīja ķēniņš Tālivaldis un tirgojās arī ar Novgorodu. Pie Slīpju ezera (tas atrodas netālu no “Lejas Ruķiem”) Novgorodas tirgoņi uzbūvējuši apmetni. Vietējie nav varējuši izrunāt vārdu Novgoroda un sākuši saukt tirgoņus par naugārdiešiem.
Naugārde bijusi apdzīvota vieta orientējoši no vecajām dzirnavām Smiltenes – Strenču ceļa malā līdz “Lejas Ruķiem” Smiltenes virzienā. Jānis zina nosaukt vairākus ievērojamus faktus par šo apvidu, piemēram, to, ka netālu no pieminētajām dzirnavām atradusies rakstnieces Zentas Mauriņas mātes Melānijas vecāku mājas “Knapes” (tagad no tām palikušas drupas).
“Naugārdē bija slavenā Vijas ielejas zelta ādere (tā nosaukta auglīgās zemes dēļ – redakcijas piezīme),” stāsta Jānis Siliņš seniors. “Šajā pusē bijuši turīgi saimnieki, kuri pratuši saimniekot. Skumīgi, ka mūsdienās iedzīvotāju skaits samazinās un lauki paliek tukši. Mums, Latvijā, jau gan tik kritiski brīži, kā tagad, ir bijuši agrāk. Lielā Ziemeļu kara (1700.-1721.) noslēguma posmā te siroja krievu karaspēks, laupīja, slepkavoja, iedzīvotājus aizveda projām uz Krieviju. Tagad, protams, tik traki nav, bet, pateicoties modernajām informāciju tehnoloģijām, cilvēkiem tiek piespēlēti labāku apstākļu solījumi, un viņi aizbrauc projām. Taču ar laiku viņi būs atpakaļ. Esmu par to pārliecināts. Un viņiem pasionārisms pret savu valsti būs lielāks, nekā ir tagad (pasionārs ir mērķtiecīgs, dedzīgs savas tautas interešu aizstāvis – redakcijas piezīme),” domā Jānis Siliņš seniors un apcer, ka būtu vērts šim Plāņu pagasta stūrim iedot atpakaļ Naugardes nosaukumu.
Tas tāpēc, ka ikvienai tautai un valstij ir jāzina sava vēsture un no tās jāmācās. Piemēram, tā pati sakoptība, kuras dēļ “Lejas Ruķi” izcelti jau pieminētajā Strenču novada pašvaldības konkursā, latviešiem ir no Baltijas vāciešiem, norāda Jānis Siliņš seniors.
Dzimtas koks
astoņu metru garumā
“Lejas Ruķos” sakoptība ir ikdiena, un par to rūpi tur visa mājas saime. Rezultātā šajā viensētā ir patīkami dzīvot gan pašiem, gan uzturēties ciemiņiem. Ne velti tieši “Lejas Ruķos” notika Siliņu dzimtas saiets, kura laikā pie klētiņas sienas tika piestiprināts astoņus metrus garš dzimtas koks (Jāņa Siliņa seniora un arī Siliņu dzimtas saknes ir Grundzāles pagasta “Bierņos”).
Siliņu ģimenes paveikto “Lejas Ruķu” sakoptībā atzinīgi novērtē arī Plāņu pagasta pārvaldes vadītāja Gunita Kainaize. Viņa šajā saimniecībā bijusi vairākkārt un secina, ka katru gadu saimnieki ar radošu pieeju izdomā kaut ko jaunu, kā izdaiļot savu sētu.
“Man radusies pārliecība, ka “Lejas Ruķos” var iebraukt jebkurā brīdī, un vienmēr tie būs skaisti sakopti. Ar tādu pašu rūpību Jānis Siliņš, viens no mūsu pagasta lielākajiem zemniekiem, apsaimnieko savus laukus, appļauj ceļmalas. Ir prieks par tādiem cilvēkiem!” teic G. Kainaize.
