Anita Anitīna
* * *
Asteres, dālijas, gladiolas,
Kāda lapa, kas lejup krīt,
Satiekas visas uz ceļa,
Viena otrai saka: “Labrīt!”
Un visas tad raibā rakstā
Kā upe uz jūru plūst
Tā asteres, dālijas, gladiolas
Uz skolu ved katru mūs.
Viens dodas ar cerību sirdī,
Cits sapņus azotē slēpj,
Kāds mammai vai tētim pie rokas,
Jo pirmoreiz ejams šis ceļš.
Bet daudziem jo daudziem atmiņās
Ataust taka, kas ieta reiz
Pirms daudziem gadiem, kad matus
Glāstīja jaunības vējš.
Asteres, dālijas, gladiolas…
Sauc septembris kopā mūs,
Un gluži kā upe uz jūru
Tās uz skolu, uz skolu plūst.
Dzintra
Gadalaiki
Rit vasaras pēdējās dienas,
Arvien biežāk pie loga vējš sit.
Liekas, vēl tikko bij pavasars,
Kad lapas un ziedi sāk plaukt.
Tik ātri paiet vasara
Kā no liela prieka asaras,
Kas pāri pār vaigu mums
plūst.
Šīs asaras izraisa prieks,
Bet vasara aiziet kā nieks.
Kāds nieks?
Vasara daudz ko dod,
Jo citādi rudens ražas mums
nebūtu.
Saka, “rudentiņis bagāts vīrs”,
Bet, kas rudens bez vasaras,
Vasara bez pavasara
Un pavasaris bez ziemas.
Katrs gadalaiks ir atkarīgs
Viens no otra.
Bet, kas to visu vada –
Tas ir Dievs un daba.
Tiem ir tā vara,
Kas prieku mums dara.
