Anita Anitīna
* * *
Viegli ir iemest
Akmeni otra dārziņā,
Un salauzt varbūt visskaistāko,
Vistrauslāko, kas tur aug.
Viegli ir netīrumus
No sevis aizslaucīt projām,
Nedomājot, ka aptraipīts
Tiek kāds cits,
Varbūt labākais draugs.
Bieži vien grūti
Sevī ieskatīties un redzēt –
Tas ir mans akmens,
Ko man pašam ir jāspēj nest.
Grūti ir nomazgāt
Sevi pašu un dvēseli baltu,
Neaptraipot nevienu
Uz zemes un pasaules.
Tā mēs ejam pa dzīvi,
Mētājoties ar oļiem,
Reizēm pat klintsakmeni
Ir spēks gan pacelt, gan mest.
Uz nebēdu šļakstāmies
Ne vien ar rīta rasu,
Vēlāk brīnoties, kāpēc dzīve
Mūs negaidot atvarā met.
