Kopš pasaulē preces tiek pirktas un pārdotas, bijuši arī blēži, kuri centušies iedzīvoties uz cilvēku lētticības pamata. Ne reizi vien dzirdēti nostāsti par gadījumiem, kad vēl pirms Pirmā pasaules kara lauku saimniekiem Rīgas negantnieki pārdevuši bagātības pūķus, kas tukša gaisa veidā bijuši iespundēti melna stikla pudelēs. Jaunākajos laikos ikviens topošais tirdzniecības aģents tiek apmācīts pircēju pārliecināšanas mākslā. Kaut kur lasīju, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Ziemeļamerikā rīkots konkurss veiklākajiem tirgotājiem, un tajā uzvarējis kāds jauneklis, kurš iemanījies kādas inuītu cilts vadonim pārdot ar petroleju darbināmu ledusskapi.
Mūsdienās daļa blēžu izmanto interneta iespējas, bet ir arī citi gadījumi. Pirms kāda gada (un arī dažiem mēnešiem – red. piebilde) laikrakstā “Ziemeļlatvija” parādījās vairāki raksti par blēžu kompāniju, kas ar veiklu apvārdošanu dažiem Smiltenes pensionāriem pārdevuši dīvainus ūdens filtrus par nesamērīgi augstu cenu. Arī televīzijā parādījās attiecīgs sižets, blēžu atmaskošanā iesaistījās pašvaldības juristi, un veiklie darboņi no Smiltenes nozuda. Tomēr citos novados ik pa brīdim filtru tirgoņi parādījās, piemēram, bijuši pat Carnikavas novadā, kur iedzīvotājiem no krāna plūst pats labākais dzeramais ūdens Latvijā.
Bet jūnija mēnesī firma “Euraqua” parādījās arī Valkā, kur tāpat iedzīvotājiem tiek piegādāts visai kvalitatīvs ūdens, jo pilsētā uzstādītas modernas atdzelžošanas iekārtas, starp citu, par Eiropas Savienības piešķirtajiem miljoniem. Cilvēki, kuri agrāk ar lielajām pudelēm brauca pēc Zāģezera avotiņa ūdens, tagad to vairs nedara.
Un, lūk, dzīvoklī piesakās laipns vīrietis, kurš piesolās pārbaudīt ūdens kvalitāti. Galvenā pārbaude notiek ar elektrolīzes palīdzību. Dzīvokļa saimnieces piedāvātais stikla trauks tiek noraidīts, jo “analīze” veicama tikai pārbaudītāja paša traukā. Protams, ūdens kļūst duļķains, bet pensionēta skolotāja, kura vidusskolēniem par elektrolīzi mācījusi 40 gadus, jau ir tiktāl nozombēta, ka gatava noticēt šāda ūdens kaitīgumam. Ak, nu būtu piedāvājusi šim eksperimentam, teiksim, Boržomi minerālūdeni, tas, nav šaubu, kļūtu piķa melns, jo satur lielu daudzumu organismam derīgu minerālsāļu.
Veci cilvēki, kuri nekad mūžā nav saskārušies ar liela mēroga šmaukšanos, savas veselības labad nereti ir gatavi uz piedāvāto darījumu, kas gan izklausās nesamērīgi dārgs, bet, ja tiek piedāvāti izdevīgi līzinga nosacījumi, tad bažas mazinās. Un tūdaļ arī ir klāt montieris ar solīto filtru un citiem bunduļiem. To taču gandrīz neviens nebūs iepriekš noskaidrojis, ka internetā līdzvērtīgi ūdens filtri tiek piedāvāti astoņas reizes lētāk.
Nelielā satraukumā tiek parakstīti līguma dokumenti, kur iestrādāts punkts, ka līguma laušanas gadījumā būs jāmaksā sods 340 eiro apmērā. Patērētāju tiesību aizsardzības likums gan šādu prasību kvalificē par nelikumīgu, bet šantažēt cilvēkus jau var. Faktiski no pakalpojuma bez bažām var atteikties 14 dienu laikā, protams, tad atteikums jānosūta ierakstītā vēstulē.
Bet kas tad ir šis piedāvātais filtrs? Zīmīgi, ka tehniskā pase lietotājam netiek izsniegta, bet mūsdienās visu var noskaidrot internetā. Manuprāt, tā ir speciāla ūdens attīrīšanas iekārta, kas domāta laboratorijām. Līdzīgs princips ir tām iekārtām, kādas uzstāda kosmiskajos kuģos – tur visus cilvēka ķermeņa izdalījumus izfiltrē un destilē, pārvēršot dzeramā ūdenī atkārtotai izmantošanai. Tā kā pie mums uz zaļās Latvijas zemītes dzeramā ūdens pietiek, tad nekādas urīna attīrīšanas un destilēšanas iekārtas nav nepieciešamas. Lai man tiek piedots šis salīdzinājums, bet es vēlos, lai ikviens lasītājs labāk ielāgotu lietas būtību. Un būtība ir tāda, ka firmas piedāvātais filtrs dzīvokļos ir absolūti nevajadzīgs, bet šādi filtrētais ūdens pat kaitīgs cilvēka veselībai.
Pēc skandalozajiem gadījumiem Smiltenē kāds firmas pārstāvis ņēmās skaidrot savu nevainīgumu, pēc kura secināju, ka ir sliktie blēži (tie ir tie citi) un ir labie blēži (tie esam mēs!), un pat pieredzējusi žurnāliste it kā piekrītoši māj ar galvu.
Patiesība ir tāda, ka darbojas klasiskās krievu mafijas garā veidota struktūra, kur ap vienu mātes firmu sadibinātas vairākas meitas firmas, proti, daudzas “akvas”. Ja blēdībās pieķer vienu darboni, notiek rotācija, un neviens vairs neko nezina. Tas vērojams gadījumā, kad nolemts no pakalpojuma atteikties, jo visi telefoni klusēs. Atliek visus bunduļus nomontēt ar kāda santehniķa palīdzību, rūpīgi iesaiņot un ar kurjerpastu nosūtīt saimniekiem atpakaļ. Jāņem gan vērā, ka veiklie vīri mēdz piedraudēt ar iekārtu sūtīšanu uz ekspertīzi, lai pierādītu pēkšņi uzradušos bojājumus.
Jāpiebilst, ka aģenti, kuri apvārdo nelaimīgos pensionārus, ir latvieši, kuri apveltīti ar hipnotizētāju spējām. Parasti sarunās mēs lietojam vārdu zombēšana. Savu vizīti zombētāji noslēdz ar prasību pirmo iemaksu 50 eiro apmērā samaksāt uzreiz un skaidrā naudā, pretī nesniedzot kvīti. Tā laikam viņiem tāda prēmijas nauda.
Fakti liecina, ka visas “akvas” ir pelnījušas, lai par to darbību painteresētos attiecīgās tiesībsargājošās iestādes. Līdz šim dzirdēts, kā tiek tvarstīti sīkie blēži uz Rīgas ielu stūriem, bet vesels indīgu zirnekļu tīkls palicis nesodīts.
Mani personīgi satrauc kāds cits aspekts. Kopš astoņdesmito gadu vidus, kad kopā ar novadpētnieku Ojāru Ozoliņu apzinājām senču svētkalnu Vijciemā, jau pēc pirmajām manām publikācijām uz Bitarkalnu plūda ekskursantu straumes. Dažu dienu man nācās sagaidīt līdz trim ekskursantu grupām, jo cilvēki pēkšņi attapa, ka latviešu tautai ir senas gara kultūras saknes. Brauca ziņkārīgie, brauca arī profesori, cita starpā, pie manis pabija arī divi vēlākie valstu prezidenti. Un bija daudzi ekstrasensi un tautas dziednieki, arī profesionāli mediķi, no kuriem kopumā esmu guvis pārliecību par to, kā darbojas kosmiskās enerģijas. Pietiekami labi izprotu citu cilvēku psihiskās ietekmēšanas metodes, kaut pats esmu vairījies savas spējas šādi izmantot. Esmu sapratis, ka cilvēku piespriests sods par noziedznieku nodarījumiem ir līdzvērtīgs pirksta pakratīšanai, jo tā sauktais Dieva sods vienmēr ir nesamērīgi bargāks. Man ir tam daudz pierādījumu, bet nebūtu ētiski par tiem izteikties plašāk. Atļaušos pieminēt tikai gadījumu, kad mani kāda ģimene nekaunīgi apzaga. Zaudējumus man atlīdzināja apdrošinātāji. Vainīgie bija zināmi, bet nolēmu tiesāšanās ceļu neizmantot – piespriestu, teiksim, katram vienu gadu nosacīti, bet es uz visiem laikiem būtu iemantojis nāvīgākos ienaidniekus. Bet Dieva sods bija tāds, ka visa ģimene tagad atdusas zem velēnām. Drausmīgi, bet tāda ir Dieva noteiktā kārtība. Visdrausmīgāk, kad par tētiņa ļaundarībām bojā iet citi ģimenes locekļi, ieskaitot mazus bērniņus.
Kāpēc par to rakstu šajā kontekstā? Tāpēc, ka krāpšana ir ļauns darbs, bet ikviens ļauns darbs vai pat ļauni vārdi agri vai vēlu saņem atmaksu, ko pierasts saukt par Dieva sodu. Un tā mēs, latvieši, mazītiņas nācijas varbūt pēdējie mohikāņi, zombējam viens otru, nolemjot priekšlaicīgai nāvei vai vismaz ilgai slimošanai gan paši sevi, gan tos, kuros esam izraisījuši naidu pret sevi. Kā nācija mēs nekrietnā veidā deldējam paši sevi. Es skaidri zinu, ka visi šie kārtējie “akvas” darboņi ir nolemti šādam Dieva sodam, viņu likteni atvieglot var tikai tas sods, ko piespriež mūsu ļurkatnīgā tiesu sistēma.
Pārpublicēts no laikraksta “Latvija Amerikā”
