Vasara Latvijā ir kā nenogurdināms pilsētu, novadu, pagastu svētku maratons. Katrā vietā tie ir citādi, atkarīgi kā no rīkotāju izdomas un ļaužu atsaucības, tā no naudas maka biezuma. Mazsvarīgas nav tradīcijas un ģeogrāfiskais izvietojums, un vēl jo daudzi citi faktori, kas ietekmē kā svētku kvalitāti, tā būtību.
Arī tepat, mūsu novadā, svētki seko svētkiem. Aizvadītās nedēļas nogalē savus pagastus godināja vijciemieši un kārķēnieši.
Kārķos tradicionāli šie vasaras nogales svētki tiek loloti un rūpīgi gatavoti. Katrs kārķēnietis zina, ka viņš būs gaidīts svētku tapšanas norisēs, kad ikviens prasmīgu roku pāris un atjautīgs prāts darbos noder, un svētku norisēs noteikti varēs atrast gan tieši sev tīkamu līdzdarbošanās iespēju, gan vērot citu veikumu un izbaudīt īstu svētku noskaņu.
Tā tas bija arī šoreiz, kad trīs dienu garumā noritēja aktivitātes dažādām gaumēm.
Šoreiz svētkiem izvēlētā tēma – piens – tika “apspēlēta” īpaši daudzpusīgi. Un jāuzteic ne vien idejas autori, bet arī visi kārķēnieši, kas to palīdzēja tik skaisti īstenot.
Bijušā veikala logi tika spodrināti fotogrāfiju izstādei “Gotiņ, mana!”. Sandra Pilskalne no pagasta pārvaldes priecājās: ”Apbrīnoju pagasta ļaužu atsaucību, jo bildes no ģimeņu krājumiem tika atnestas labprāt. Tās ir tik dažādas – gan no mūsdienām, gan kopsaimniecību fermu laikiem, gan pat ļoti senas – turpat 100 gadu vecas vēstures liecības.”
Piektdienā, 11. augustā, “Radošajā kūtiņā” pie jaunās estrādes pulcējās Kārķu sievas, lai godam sapucētu svētku simbolu – no Vecates atceļojušo, floristes Ivitas Drunkas darināto govi. Pašmāju floristes Laimas Vartas vadībā tika izveidota atjautīga, ziediem rotāta svētku kompozīcija no pašu ļaužu sanestām piena kannām, spaiņiem, stopiņiem un kausiem, bija pat piena separators un sviesta kuļmuciņa. Blakus gotiņai – slaucene un kūts beņķītis. Ja vēlies, sēdies un iejūties kopējas lomā!
Vakarā tautas nama amatierteātra trupa aicināja visus uz Māras Jakubovskas lugas “Tās govis” pirmizrādi. Sandra Pilskalne atzīst: “Šī ir apcerīga, dziļi emocionāla luga. Izrādes iestudēšana no trupas prasīja ļoti lielu, nopietnu darbu. Un tā tiešām skatītājus aizkustināja.”
Režisore Dace Pieče priecājas gan par savu aktieru atbildību, gan skatītāju atsaucību: “Satraukums, kā jau pirmizrādē, bija pamatīgs, taču zāle bija pilna, jo spēlē taču savējie – kāds no ģimenes, kaimiņš, rads, draugs. Skatītāju atsaucība mums ir ļoti svarīga.”
Sestdienas, 12. augusta, rīta un dienas cēliens pagāja sportiskās aktivitātēs, par kurām rūpi turēja pats pagasta pārvaldnieks Pēteris Pētersons, Mārcis Krams no Ērģemes un krietns pulks brīvprātīgu palīgu. Visu vecumu sportotāju netrūka, un netrūka arī sacīkšu dažādības: tradicionālā zolīte, “Pokemonu ķeršana”, “Kārķu Ronaldo”, “Bumbiņu kaujas”, “Gumijas stiepšana” un vēl virkne citu sacensību.
Lai arī visu acu priekšā tapuši, jau apskatīti, izmantoti un ar pašu līdzdalību svētku galvenajam notikumam saposti, ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības Fonds lauku attīstībai) un Valkas novada domes atbalstītā projekta objekti – tirgus laukums, Tradīciju sala un atpūtas zona – pievakarē kārķēniešus un ciemiņus pulcēja uz oficiālo atklāšanu.
Vispirms sākās pirmais vietējo mājražotāju tirdziņš jaunajā tirgus laukumā. Pēc tam – oficiālā ceremonija, kas notika patīkamā, “neiestērķelētā” noskaņā.
Simboliskā lenta šoreiz rotāja grezno ūdens krānu tirgus laukumā. Pagasta pārvaldnieks Pēteris Pētersons lentu pārgriezt aicināja novada domes, projekta īstenotāju, būvnieku un viņu uzraugu pārstāvjus. Daudziem, kuri strādājuši lielajā pagasta centra vides uzlabošanas projektā, atbalstījuši tā īstenošanu, viņš dāvināja īpašas Pateicības, kuras rotāja īsti pakavi. Tie atrasti tepat tirgus laukumā, veicot būvdarbus, un simboliski aicina arī turpmāk meklēt un atrast iespējas darīt krietnus un paliekošus darbus.
Savukārt pašam projekta idejas autoram Pēterim dāvanā no novada domes tika kārtīgs katls, bet no kārķēniešiem – vīnogu stāds.
Vakarā estrādē sporta sacensību uzvarētāju apbalvošanas ceremonija bija jo kupla un gara. Šoreiz pieminēšu vien šiem svētkiem īpašā sporta veida – “Govju slaukšanas” – čempionus Vitu un Ventu Jundzīšus.
Ar muzikālu sveicienu svētku dalībniekus iepriecināja tautas nama sieviešu ansamblis, bet to divdesmit pagasta saimniecību īpašnieki, kuri šodien aprūpē savas gotiņas, no pagasta pārvaldes saņēma piemiņas veltes.
Lai Tradīciju salā uz ugunskura lielajā katlā no svētku apmeklētāju nestajām dārza ogām taptu solītais svētku ķīselis, rūpējās Ilona Veidemane un Ineta Andrejauska, bet pienu bija sarūpējuši “Kreimeņu” saimnieki Sarmīte un Arvīds Lūsīši.
Pat šīs ļoti tveicīgās dienas noslēgumā uznākušais negaiss netraucēja ne tik ļoti gaidīto grupas “Pienvedēja Piedzīvojumi” koncertu, kaut, kā atzina grupas līderis Māris Žigats, tāds koncerta laikā piedzīvots pirmo reizi, ne “Savējo” spēlēto ballīti.
Svētki izskanēja 13. augustā Kārķu baznīcā ar aizkustinošu arfistes Ievas Šablovskas un flautistes Sondras Lejmalnieces koncertu.
* * *
Valkas pusē aizvadītajos gados Kārķos būts daudzkārt, gan darba lietas kārtojot, gan apmeklējot dažādus pasākumus. Un aizvien uzrunā tā īpašā aura, kas piemīt tikai Kārķiem, sasilda cilvēku, kurus esmu sastapusi un ar kuriem kopā nācies īstenot kādus projektus, attieksme. Viņos ir šis “Kārķu gēns”, kas liek rosīties, būt klāt un iekšā pagasta dzīvē, priecāties par to, kas pagastā notiek labs, satraukties par ne tik labo un būt gataviem to labot.
Protams, lai pagasta iedzīvotāji, veci un jauni, justos te piederīgi, ļoti liela loma ir ģimenei, dzimtai, kas te iesakņojusies un tura dzimtajā vietā. Vai arī, šurp dzīves ceļa atvestam, ir vēlme palikt un kļūt par kārķēnieti.
Šajā svētku reizē, tiekoties ar vairākiem svētku dalībniekiem, jautāju, kas viņus saista un iepriecina. Kā ir dzīvot Kārķos?
Svētku noskaņā uz tautas namu pie vadītājas Daces Piečes pirms vakara pasākuma vēl “uzlikt pēdējo punktu“ steidzās Ilga Vīlistere, kurai uzticēta pasākuma vadīšana. Uz manu jautājumu viņa atbildēja bez apdomāšanās: “Viss aktīvais pagasta dzīvē pašlaik notiek, pateicoties trim konkrētiem cilvēkiem – Pēterim Pētersonam, Sandrai Pilskalnei, Dacei Piečei. Jā, arī citiem jāstrādā, jāpiedalās. Bet šie trīs ir tie, kuri pulcē cilvēkus, vada un virza pagasta sabiedrisko dzīvi. Vienmēr ir jābūt kādam, kas to dara, citādi jau nekas nenotiek.”
Un, kāds arī var neticēt, bet visi, ar kuriem sarunājos, šos trīs cilvēkus nosauca kā pirmo “iemeslu”, kāpēc dzīve Kārķos ir tik sabiedriski aktīva. Nav aizmirsti arī tie labie darbi, kuri vides sakārtošanā, kopības veicināšanā paveikti bijušā pagasta padomes priekšsēža Aivara Cekula vadībā. Arī Ilgu Vīlisteri šeit pazīst ikviens, jo darba gaitas bijušas cieši saistītas ar pagasta dzīvi kopumā. Un Dace saka: “Nu, bez Ilgas jau mums arī neiztikt! Ir jābūt cilvēkiem, kuri grib darboties, paši nāk ar idejām un aizrauj līdzi citus.”
Kad Dacei jautāju, kā izdodas pulcēt ļaudis kopīgiem darbiem un svētkiem, viņa atbildēja: “Par tautas namu varu teikt vienu – ja cilvēks darbojas amatierkolektīvā, vēlāk varbūt vēl kāds no savējiem iesaistās. Vienmēr jau visa ģimene, radi un kaimiņi nāk paskatīties izrādi vai koncertu. Tad arī ir vērts censties, ielikt pasākumā visu, lai iecerētais piepildītos un lai arī izklaides vakars būtu saturīgs. Naudas kultūrai nav daudz, dārgus viesmāksliniekus atļauties var reti. Tāpēc savi kolektīvi jāatbalsta, cik vien var.”
Ne vien Meža dienās, bet bieži arī citkārt Kārķos sastopams Latvijas Tehniskās Universitātes asociētais profesors Vilnis Kazāks. Viņš, svētkos sastapts, uz jautājumu, kas viņu aizvien saista dzimtajā pusē, atbildēja: “Pavisam īsi – tā ir vieta un identitāte. Jā, te ir mana dzimtā vieta, un jo tālāk ved laiks un dzīve, jo saite, kas velk atpakaļ, kļūst aizvien ciešāka. Un identitātes, sevis apzināšanās izjūta cilvēkam dod pamatu dzīvei, tālākattīstībai visu mūžu. Tāpēc tas man ir tik svarīgi, un ir vēlme arī reāli kaut ko šeit darīt. Bet par darbīgumu un rosīgumu Kārķos viss skaidrs, – kas tad redzams pagasta ģerbonī? Bite!”
Uz soliņa blakus apsēdušies Jānis un Maiga Mežuļi un Nellija Tauriņa. Nellija, bijusī skolotāja, šurp jaunībā atsūtīta pēc studijām: “Te esmu iedzīvojusies, jūtos īsta kārķēniete. Mani priecē, ka apkārtne kļūst aizvien sakārtotāka, tik patīkama! Ir jauka kultūras dzīve.“
Smaidīgas un rosīgas sastapu Laimu Vartu un Svetlanu Dudari, un Svetlana, jautāta, kas viņai patīk Kārķos, teica: “Mums patīk viss! Mēs mīlam Kārķus! Mēs mīlam savu upīti, mežiņu, takas un celiņus, skaisto centru! Mīlam, jo tie ir Mūsu Kārķi!”
***
Svētki beigušies. Un tāpat kā visur turpinās ikdiena. Arī Kārķos ir rūpes, problēmas, savi sarežģījumi. Kā jau dzīvē. Taču ir lieliski, ka cilvēki, mazi un lieli, jauni un gados, sava pagasta svētkus tiešām svinēja – piedalījās, izdzīvoja, priecājās. Pēc tam ikdienas solis kādu laiciņu šķiet vieglāks. Arī tiem, kas svētkus sarūpēja.
