* * *
Zvaigzne krita no debesīm
Krita uz zemi
Iekrita negaisā
Vēji to šurpu
Vēji to turpu
Svieda un mētāja
Zvaigzne mirdzēja dzisa
Gailēja iedegās
Pārvērtās zibenī
Plaiksnīja visa pamale balta
Vējš pārvērtās viesulī
Zvaigzne negribēja būt baisa
Negribēja būt slikta
Tikai krita no debesīm
Lai iekristu
Kādās pastieptās plaukstās
Kas gaidīja pusnaktī
Vēji skrēja un auroja
Lieti lija
Koki lūza
Dzīva radība slēpās
Zvaigzne krita no debesīm
Krita uz zemi
Bet ar plaukstām tā
Nesatikās
Izmirka sadega
Izšķīda zuda
Nebija vairs nekā
Cilvēks kāds
Negaisa naktī pie loga
Veltīgi gaidīja
* * *
Gaiss smaržo pēc āboliem,
Pēc vakara un… pēc mājām.
Drīz iestāsies rudens
Dabā un dvēselē.
Salna uz takas
Sāpīgi dzels basas kājas,
Bet šodien vēl vasara
Un smaržo pēc āboliem.
Nolieku ceļasomu, kas saucas
Dienas rūpes un darbi.
Noslauku sviedrus,
Bet varbūt, ka asaras?
Paņemu rokās
Klusu saulrieta mirkli
Un klausos, kā zvaigznes
Aiz mākoņiem teic pasakas.
Visu nakti gaiss smaržo
Pēc āboliem un pēc mājām,
Pēc kamenes dziesmas,
Kam medus saldme ir klāt.
Drīz, drīz klāt būs rudens
Ar aukstu vēju un lietiem,
Bet ābolu smarža manī
Spēs vasaru saglabāt.
