* * *
Saules šogad tā pamazāk.
Pērkons gar pamali iet.
Ēnas aukstas un garas,
Kamenes gan tāpat dzied
Un no rīta līdz vakaram vēlam
Skrien darbos –
Puķēs, kas zied.
Atgriežas piekusušas,
Riets kad pamalē dziest.
Uguns pavardā kuras silti,
Uzšvirkst liesma un atkal rimst.
Nakts klusi uz pirkstgaliem zogas,
Vairāk par dienu zin.
Egles skujotā zarā sēž pūce,
Skatiens noteikts un ass.
Ezerā ūdensrozes
Līgo un šūpojas.
Īsti nevar vien saskatīt,
Baltas vai varbūt nē?
Uzsmaida saule uz brīdi –
Atsmaida pasaule.
* * *
Var pieskarties
Arī no attāluma.
Noglāstīt sirdi,
Kas sāp,
Un vēlēt,
Lai bēdas un nelaimes
Iet garām
Un nepiestāj.
Un ticēt,
Ka viss nokārtosies –
Baltā svītra
Pēc melnās nāks.
Var pieskarties
Arī no attāluma,
Ja nav iespējams
Savādāk,
Un sajust,
Kā izgaist “bija” un “būs”,
Uz brīdi apstājas laiks.
Vēl vairāk –
Kā pulsē un trīsuļo
Zem plaukstas sirds –
Putnēns maigs.
Var pieskarties
Arī no attāluma,
Noņemt smagumu,
To, kas sāp.
Un, spēcinot dvēseli
Piekusušu,
Atdot dzīvību
Atpakaļ.
