Vairs nav nekāds jaunums, ka pilsētā ieklīst meža dzīvnieki. Ieraugot ielās klīstam lapsu vai rubinām rubeni, rodas iespēja un interese aplūkot nelūgto viesi, bet ko lai dara tad, ja pie durvīm gozējas zalktis?
Veterinārārste Ingrīda Vilne “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka šajā trešdienā Valkas centrā pie kāda veikala durvīm pārdevēja ieraudzījusi čūsku. Protams, sieviete izbijās un pirmajā mirklī gribēja kliegt. Taču, apdomājoties un vērīgi ieskatoties, secinājusi, ka tas ir zalktis. Par laimi, tas pamanījies ātri pazust. Acīmredzot čūskas mājvieta atrodas netālu no veikala. I. Vilne skaidro, ka zalktis ir viena no trim Latvijas čūsku sugām. Vēl te sastopama indīgā odze un žņaudzēja gludenā čūska. Zalktis var sasniegt metra vai pat pusotra metra garumu. Tā ir garākā Latvijas čūska, turklāt nav nedz indīga kā odze, ne agresīva kā gludenā čūska.
Zalktis atpazīstams pēc galvas formas, kas stipri atšķiras no odzes (odzei tā ir trīsstūraina, saplacināta), un skaidri saredzamiem plankumiem (balti, dzelteni vai oranži pusmēneši – “ausis”) galvas sānos. Šīs pazīmes jāņem vērā, jo sastopamas arī melnās odzes. Zalktim patīk mitras vietas, tas labi peld, tāpēc bieži to var manīt peldam Zāģezerā.
Ja kāds pamana zalkti pilsētas centrā un ir gana drosmīgs, tad vajadzētu čūsku iedabūt kādā slēgtā traukā vai maisiņā un atgādāt pie I. Vilnes. Var arī zvanīt uz mobilo tālruni 29169217. Viņa ir gatava sniegt zalktim pajumti, to nogādājot dārza malā, kas atrodas netālu no Pedeles upes. Tur čūskai būs ideāli dzīves apstākļi. Viņa negribētu, ka čūsku nosit vai sabrauc “plakanu”. I. Vilne atgādina, ka latviešiem izsenis zalkši bijuši svēti rāpuļi. Senie balti zalkti uzskatījuši par svētības nesēju, kā arī saules sargātāju. Zalkti nav bijis ļauts nogalināt, jo viņš gādājot par svētību lopiem, visai mājai un mājiniekiem kopumā.
