Gunta Drone
***
Ietrīsas gaiss
smalkā nojausmā,
Kad rīts skars gaismas
krūšu galus,
Laiks vairs nav kails,
bet nav vēl piespiedis vaigu
dienai.
Līga
Veltījums zudušam laukam
(… kā piemiņa
cilvēkam mūžībā)
Saknes jau bija saaugušas,
Kad izplēsa lauku.
Savācu saknītes kuplās
Un tagad manos dārzos
Tava darbīgā dvēsele
Zaļās lapās aug.
Sēklas jau bija izbirušas,
Kad nopļāva lauku.
Savācu sēkliņas sīkās
Un tagad manos dārzos
Tava dzīvīgā dvēsele
Baltās margrietiņās zied
Sirdī kā akmenī cirstā.
Mūsu laiks ziedos un lapās
mirdz.
Ne kādam to izplēst, ne nopļaut
Līdz manam saulrietam vēlam,
Un arī tad pār dusošām
velēnām
Klusos vējos mīlestība šalks.
Naktī
Bezmiega naktī
Mēnesim lūdzu,
Dod savas gaismas
Puķēs pārvērst.
Rokās ņemšu,
Dziļi stādīšu
Dvēseles stūrītim
Skumjajam.
Kaut labi zinu,
Ka aiziedams neaizgāji.
Tu atstāji sevi
Tūkstoš krāsās.
Mēnessgaismas ziedus
Krāsošu sapņainus,
Tad bites dziesmā
Atkal tiksimies.
Anita Anitīna
* * *
Es redzēju taureni.
Raibu.
Gluži kā pavasarī
Tam saulē mirdzēja spārni
Un drebēja spārnu gali.
Tas lidoja viens.
Vai priecīgs?
Bet varbūt vientuļš un skumjš?
Es redzēju taureni.
Raibu.
Manī nerima jautājums –
Vai arī viņam trūkst saules?
Bet varbūt tās trūkst vien man?
Drīz rudens klauvēs pie durvīm –
Kur palika vasara?
Vējš, lietus, aukstums un migla,
Daži saules stari un viss.
Es redzēju taureni.
Raibu.
Kā sūtni no debesīm.
