Atklāti sakot, “Ziemeļlatvijas” žurnālistiem intervijas ar politiķiem ir kā vērsim sarkana lupata, jo robeža starp publicitāti un reklamēšanu ir trausla. Ideja par interviju ar bijušo Valkas pilsētas domes priekšsēdētāju un tagadējo pašvaldības vadītāja neatbrīvoto vietnieci Izglītības, kultūras, sporta un ārējo sakaru jautājumos, kā arī ilggadējo pašvaldības deputāti Undu Ozoliņu radās pēc viņas zvana uz redakciju, un šo sarunu gribējās turpināt.
Nekad nesaka – nekad
Telefonsarunas laikā abas diskutējām par jaunā deputātu sasaukuma balsojumu, kurā tikai ar vienas balss pārsvaru (ieguva astoņu deputātu atbalstu) Undu ievēlēja novada domes priekšsēdētāja vietnieces amatā. Otrs izvirzītais kandidāts bija Valdis Šaicāns, kas ir viens no opozīcijas pārstāvjiem. Vēl bija interesanti tikties ar Undu arī tāpēc, ka viņa jau astoņus gadus nedzīvo uz vietas Valkā, mājās ir tikai brīvdienās, tomēr aktīvi piedalās novada sabiedriskajā dzīvē un uzmanīgi seko līdzi visam notiekošajam, arī “Ziemeļlatvijā” rakstītajam. Viņa vairākkārt sarunā uzsvēra, ka mīļākā vieta uz pasaules ir un paliks dzimtā Valka un nekad nevar zināt, kā dzīvē viss iegrozīsies. Iespējams, pēc četriem gadiem, kad beigsies piecgades termiņš pašreizējā darba vietā, Unda atgriezīsies Valkā. Viņa tam esot gatava un atgādina par slaveno teicienu – nekad nesaki nekad. Unda joprojām atceras mirkli, kad, ejot Rīgā cauri Bastejkalnam, domājusi, ka nekad savu dzīvi mazpilsētā nemainītu pret iespēju būt Rīgā, jo traucē cilvēku burzma un lielpilsētas stress. Tomēr vietējo politisko spēļu rezultātā esot nācies pieņemt lēmumu par aiziešanu no pašvaldības darba, jo viņa nevarēja samierināties ar tolaik Valkas novada domes pieņemto lēmumu par projekta iesaldēšanu attiecībā uz Tēraudskolas ēkas atdzimšanas plāniem, kur bija iecere izveidot Starptautisko studiju centru. Savā iztēlē Unda bieži redz atjaunotu ēku pašā pilsētas centrā, bet diemžēl pagaidām tam nav lemts īstenoties.
“Manī radās spīts un sajūta – es varu vairāk! Veicot novada domes priekšsēdētāja vietnieces pienākumus kultūras jautājumos, es, protams, to varēju un mācēju darīt. Taču mani nepameta sajūta, ka es varu vairāk. Sāku meklēt citas iespējas un pieteicos starptautiskam konkursam uz Igaunijas – Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programmas tehniskā sekretariāta vadītāja amatu ar krēslu Rīgā. Komanda bija starptautiska, un man tas darbs patika,” atzīstas Unda.
Gribas teikt, ka vietējā sabiedrībā par Undu ir radies priekšstats kā par veiksmīgu, uzņēmīgu, vienmēr gaumīgi saposušos sievieti, kura, metoties jaunos izaicinājumos, nebaidās mainīt ierasto vidi un kārtību. Tā tas arī ir, bet tikai viņa pati un tuvākie zina, kādi bijuši jāiztur dzīves pārbaudījumi, lai dzīvē viss nokārtotos tā, kā ir tagad. Vēl ir kas spilgts un pamanāms, kas raksturo Undu. Tās ir mākslinieciskās sudraba rotas, kas vēl vairāk akcentē viņas sievišķīgo tēlu. Unda ir arī aktīva dzīvesveida piekritēja – viņa savos skaistajos piecdesmit gados skrien garās distances, brauc ar riteni, slēpo un kāpj kalnos. Negaidīti atklājās, ka Unda, četrus gadus dzīvojot un strādājot Rīgā, pa vakariem apmeklējusi Latvijā pazīstamā bijušā Latvijas Nacionālā baleta dejotāja Vladimira Ponamarjova nodarbības un pie privātskolotāja, kad saspringtais darba režīms to atļāva, mācījusies igauņu valodu.
“Fiziskās nodarbes ļoti palīdz garīgajam darbam. Tās atpūtina galvu. Ar fiziskām aktivitātēm vajadzētu nodarboties visiem, kuriem ir sēdošs darbs,” uzskata Unda.
Dzīvo mājā ar vēsturi
Jau sarunas sākumā vienojāmies, ka pieskarsimies ne tikai jautājumiem par darbu, bet arī privātajām lietām. Unda šo izaicinājumu pieņēma. Patīkami, ka viņa laipni aicināja ciemos uz savu ģimenes māju Valkā, Tirgus ielā, kurā gan tagad lielākoties mitinās tikai vīrs Rolands, jo Unda piecas dienas nedēļā dzīvo un strādā deviņdesmit kilometrus attālajā Igaunijas pilsētā Tartu, kur vada Igaunijas – Krievijas Pārrobežu sadarbības programmas 2014.–2020. gada apvienoto tehnisko sekretariātu. Savukārt Undas jau pieaugušie dēli no pirmās laulības – Gunārs un Arnis – dzīvo un strādā Rīgā. Vecākais dēls Gunārs strādā valsts akciju sabiedrībā “Latvijas Dzelzceļš” par ekonomistu reģionālajā apsaimniekošanas iecirknī. Ģimene zina, ka vecākais dēls vairāk ir klusētājs, bet viņa rokas spēj darīt brīnumus. Ja kaut kas ir izgājis no ierindas vai nepieciešams padoms jaunāko tehnoloģiju lietošanā, galvenais padomdevējs un darītājs ir Gunārs. Savukārt jaunākais dēls – Arnis – savu karjeru ir saistījis ar sportu. Viņš strādā firmā “Viva Sport”, kas ir zīmola “Nike” oficiālais izplatītājs Latvijā, kā arī profesionāli nodarbojas ar skriešanu un kopā ar vecāko brāli ir pamanāms visos galvenajos valsts un novada sporta pasākumos.
Par savu ģimeni Unda uzskata arī savu mammīti, kura dzīvo Valkā, un gadu jaunākā brāļa ģimeni no Talsiem. Stāstot par tēti, Undai acīs mirdz tikko manāmas asaras. Par sev mīļo cilvēku meita glabā atmiņas mājās visur izvietotajās medību trofejās, jo viņš bijis kaislīgs mednieks. Meita uzskata, – ja viņai ar brāli nebūtu bijuši tik mīloši, uzticīgi un atsaucīgi vecāki, bezbēdīga bērnība ar kopīgiem izbraucieniem, svētku svinēšanu un dziedāšanu, viņa nebūtu tas cilvēks, kas ir tagad. Joprojām katrās brīvdienās Unda kopā ar savējiem sestdienās dodas pusdienās pie mammas. Tās neesot tikai pusdienas, bet garas sarunas pie galda par to, kā katram klājies kopš pēdējās tikšanās reizes. Visi zina, ka vecāmamma gatavos pasaulē garšīgākās karbonādes. Ja tomēr viņa sev vien zināmu apsvērumu dēļ lauž tradīciju un izdomā pagatavot kaut ko citu, visi esot izbrīnījušies un jautājot, kāpēc nav karbonāžu? Savukārt svētdienas pusdienas, tas ir kā nerakstīts likums, notiek Undas un Rolanda plašajā viesu istabā pie apaļā galda. Tad saimniece galdā ceļ kotletes. Ģimene uzskata, ka neviens neprot pagatavot tik garšīgas kotletes, kādas tās iznāk Undai. Interesējos, kas tas ir par noslēpumu? Unda atklāj, ka viņa kotlešu masai nežēlo ķiplokus. To ir tik daudz, ka smaržo visa māja. Maltai gaļai tiek pievienota arī izmērcēta baltmaize un, protams, mīlestība un prieks par savējiem, kas baudīs svētdienas maltīti un slavēs saimnieci. Tas viņai, tāpat kā visiem cilvēkiem, neesot mazsvarīgi – saņemt uzslavas. Unda atzīst, ka ir latviskās virtuves piekritēja – ja gatavo gurķu vai redīsu salātus, tad tos kopā ar zaļumiem bagātīgi peldina skābajā krējumā. Ģimenē tiek uzskatīts, ka svētki nav īsti svētki, ja galdā netiek celts rasols. Unda smejas, ka mūsdienās latvieši to gatavo tik reti, ka rasols kļuvis par īstu delikatesi. Viņu mājās tam ir stabila un paliekoša vieta. Valcēniete atklāj, ka citu tautu ēdienkarti izbauda komandējumos vai tūrisma braucienos. Tad esot pats īstākais laiks, lai, baudot kādas citas valsts nacionālo virtuvi, nesteidzīgās sarunās uzzinātu arī citas lietas, kas raksturo konkrēto valsti. Dzīvojot un strādājot Igaunijā, viņai ir radies savs viedoklis par igauņu virtuvi. Tā esot līdzīga latviešu, tikai latvieši vairāk lieto dažādas garšvielas. Tas attiecas arī uz saldajiem ēdieniem, mums tie esot daudz saldāki. Unda novērojusi, ka igauņiem pie sirds iet latviešu ceptās bulciņas un smalkmaizītes.
Ģimenē iestājies miers
Tāpat kā cilvēkiem ir savi dzīvesstāsti, tādi ir arī senām mājām. Undas ģimene mitinās atjaunotā 1926. gadā celtā mājā. Saimniece zina stāstīt, ka kādreiz te dzīvojušas divas radniecīgas ģimenes, kas lielā naida dēļ durvis bija nevis aizmūrējušas ar ķieģeļiem, bet aizbetonējušas ar cementu. Iegādājoties māju savā īpašumā, tā ieguvusi pavisam citu izskatu – tagad te ir plašas, gaišas telpas ar mājas pagātnes lieciniekiem – dažiem seniem dēļu sienas fragmentiem. Savukārt griestiem kā dekori atstāti iepriekšējo griestu baļķi. Pie sienām redzami vairāki mākslas darbi. Unda stāsta, ka tie visi ir Valkas novada mākslinieku – Donalda Smeltera un Andas Krūmiņas – darbi, ko viņa nolūkojusi ikgadējās novada mākslinieku radošo darbu izstādēs, un agri vai vēlu tie nonākuši Undas mājās. Nav jābrīnās, ka viņai sirdī iekritis D. Smeltera darbs “Vijoļdullums”, jo Unda pēc Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas beigšanas joprojām spēlē vijoli, darbojoties kā mūziķe Valkas pilsētas kultūras nama folkloras deju kopā “Sudmaliņas”. Kolektīvā Unda iepazinās ar Rolandu, kurš tolaik Valkas vidusskolā strādāja par informātikas skolotāju, bet “Sudmaliņās” pūta dūdas. Unda par vīru saka tikai labus vārdus, bet vislielākais kompliments ir viņas teiktais, ka līdz ar Rolanda ienākšanu ģimenē, kur auga divi puikas, iestājies miers. Viņa atklāj, ka to sapratīs ikviena sieviete, kura ģimenē dzīvojusi ar atkarīgu vīrieti. Vairāk šai tēmai Unda sarunā nevēlas pieskarties, jo bijušais vīrs ir aizsaulē.
Savukārt Rolands ģimenē par savējo sācis justies pēc tam, kad mazais Arnis, nevienam nemanot, ierāpies klēpī un apkārtējie to pieņēmuši kā pašu par sevi saprotamu. Unda nenoliedz, ka bez ģimenes atbalsta nebūtu uzdrīkstējusies pieņemt lēmumu par aiziešanu no darba pašvaldībā – tolaik viņa bija Valkas novada domes priekšsēdētāja Kārļa Alberga vietniece.
“Līdzšinējā dzīvē visu esmu sasniegusi ar savu darbu un uzņēmību. Ir bijis tā, ka, saņemot jaunu izaicinājumu, cilvēcīgi ir bijis bail, bet esmu riskējusi un nekad to nenožēloju. Dzīvoju pēc principa – labāk nožēlot to, kas nav izdarīts,” sevi atklāj Unda.
Karjeras izaugsmē
pateicas diviem cilvēkiem
Pieskaroties tēmai par Undas dzīvē svarīgiem cilvēkiem, tie bijuši vairāki, kas iedrošinājuši mainīties un doties pretim nezināmajam. Unda ir no tiem, kuri pilnībā piekrīt teiktajam: “Viss, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku.” Tā dzīvē sanācis, ka pēc pārbaudījumiem pagriežas citi apvāršņi – daudzkārt lielāki, nopietnāki un interesantāki. Unda lielu paldies saka savai pirmajai angļu valodas skolotājai Ingrīdai Hedemarkai. Viņa prata mācīt tā, ka tas Undai sagādāja prieku un patiku. Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas Unda devās uz Cēsīm – uz mūzikas vidusskolu. Pirms tam gan viņa esot domājusi, ka ātrāk jāpabeidz mūzikas skola, lai būtu miers no vijoles. Tomēr liktenis lēma savādāk. Astoņdesmito gadu beigās, pēc mācībām atgriežoties Valkā, modē nāca angļu valodas kursi. I. Hedemarka tos pasniegusi tolaik labi zināmajā uzņēmumā “Valkas Lauktehnika”. Unda tos cītīgi, apzinīgi izpildot uzdotos mājas darbus, apmeklēja trīs gadus. Novērtējot skolnieci, I. Hedemarka savas prombūtnes laikā piedāvāja kādu laiku angļu valodas stundas skolā vadīt Undai. Pirmā doma bijusi: “Ārprāts, es vēl pati neko nemāku un nevaru!” Taču, nomierinoties un visu “saliekot pa plauktiņiem”, Unda pieņēma piedāvājumu. Šī izvēle pavēra tālākas perspektīvas. Unda sāka strādāt vidusskolā un paralēli mācījās Latvijas Universitātē, ieguva bakalaura grādu pedagoģijā un pamatskolas angļu valodas skolotāja kvalifikācijā. Strādājot skolā, pēc kāda laika Undai pavērās iespēja vadīt Latvijas – Igaunijas institūtu. Tas sakrita ar periodu, kad Valkā uz vietas varēja iegūt augstāko izglītību pedagoģijā un uzņēmējdarbībā, jo te veiksmīgi darbojās Latvijas Universitātes filiāle. Tolaik viņas aktivitātes pamanīja tagadējais novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis. Viņa atzīst, ka Vents ir otrais cilvēks, kuram vienmēr būs pateicīga par uzticēšanos un jauniem darba piedāvājumiem. Unda rēķina, ka pirms 16 gadiem Vents pirmo reizi viņu uzaicinājis startēt pašvaldības vēlēšanās. Tas nozīmē, ka Unda vietējās deputātes pienākumus veic jau ceturto sasaukumu.
“Vērtējot notikušo, pašai man ir sajūta, ka tas ir bijis tikai vakar. Diemžēl laiks skrien nepiedodami ātri. Pirmajās vēlēšanās sarakstā biju otrā aiz Venta. Viņš mani gatavoja savā vietā, jo pats vēlējās startēt Saeimas vēlēšanās. Vents manī saredzēja potenciālu. Viņš ieklausās cilvēkos un 90 procentos gadījumu atbalsta viņu piedāvātās idejas. Mums ir izveidojies veiksmīgs sadarbības tandēms,” uzskata novada domes deputāte. Atceroties pēdējo priekšvēlēšanu laiku, Unda atgādina, ka visā Latvijā bijušas runas, ka jāmaina līdzšinējā vara, jo vajag jaunus, pat pirms tam neizvērtējot tās līdzšinējo veikumu. Tās bijušas runas par to, ka jānomaina tikai mainīšanas pēc. Undai tas šķiet absurdi. Viņa uzskata – ja cilvēks ir savā vietā un labi dara savu darbu, viņam ir jāļauj strādāt. Tāpēc jau ir vēlēšanas, kurās iedzīvotāji, atdodot savu balsi, vērtē padarīto darbu. Unda piekrīt teiktajam, ka pagaidām novadā nav tik spējīga cilvēka, kas varētu pretendēt uz pašvaldības vadītāja amatu.
“Vents ir īstajā vietā. Tas ir tas, kas pagaidām novadam vajadzīgs. Tas, kā trūkst, ir spēcīga un varoša izpildvara. Tieši administratīvajā līmenī diezgan bieži lēmējvarai nav stipras atbalsta komandas. Ne visi cilvēki ir gatavi strādāt tik saspringtā tempā un darbā ieguldīt milzīgu enerģiju,” uzskata pašvaldības deputāte. Viņa atklāj, ka pati arī ir izjutusi sava darba augļus, startējot konkursā uz pašreizējo darbu. Pašai par lielu pārsteigumu, igauņu un krievu kolēģi viņu novērtēja kā pašu labāko amata kandidāti. Unda uzskata, ka tas ir līdzšinējā darba novērtējums.
“Strādājot un vadot starptautisku komandu, šajā darbā ievilina īpaša maģija. Tā ir pārrobežu sadarbības maģija. Tas ir vienkārši – tev patīk tur strādāt. Darbs ir atbildīgs, nav viegls, toties nu jau zināmas tā diplomātiskās nianses un citi aspekti,” atzīst valcēniete. Viņas pašreizējās dzīves lielākais izaicinājums ir igauņu valodas mācīšanās. Par to, ka vajadzētu zināt kaimiņu valodu, Unda pirmo reizi sajutusi, vadot Latvijas – Igaunijas institūtu. Pirms tam valcēniete nevienu vārdu nav zinājusi igauniski.
“Daudzas lietas Valkā un Valgā kopā varētu izdarīt vēl labāk, ja mēs viens otru saprastu, saziņai nelietojot trešo valodu. Cilvēks pēc dabas ir slinks, tāpēc izlīdzamies ar krievu valodu. Pirmās Latvijas neatkarības laikā valcēnieši zināja gan savu dzimto, gan igauņu valodu,” uz kaimiņu valodas apguvi rosina Unda.
unda ozoliņa
• Valkas novada domes deputāte
• Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja
• Finanšu un Attīstības lietu komitejas locekle
• Vadījusi Valkas pilsētas domi, bijusi Valkas novada domes priekšsēdētāja Kārļa Alberga vietniece
• Precējusies ar Rolandu Rastaku
• Divu pieaugušu dēlu – Gunāra un Arņa – mamma
