Ikdienas steiga. Ielās viens otram garām traucas desmitiem un simtiem cilvēku. Daži sasveicinās, citi – pat viens otru nepamana. Vai kādreiz esat aizdomājušies, ka ikviens no viņiem ir mūsu kopīgās vēstures neliela daļiņa? Jo sirmāka galva, jo bagātāka ir pieredze, un, uzsākot sarunu, mēs varam uzzināt par notikumiem, vietām un lietām bezgala interesantus stāstus. Šis stāsts, kuru piedāvājam saviem lasītājiem, arī ir parastā ikdienas tikšanās reizē uzsāktas sarunas rezultāts. Ļoti ceru, ka spēsim arī jums – saviem lasītājiem – sniegt kaut nelielu emociju daļu, kas pārņēma laikā, kad tapa šis materiāls. Personīgi man tā bija kā neliels ceļojums bērnības laikā, jo stāsta varoņa dzīves Smiltenes posms sakrīt ar maniem desmitgadnieka piedzīvojumiem – kariņiem, trīpāteriem un bradāšanu Abula upītē. Tolaik rūpnīca “Abula”, kas smaržoja pēc krāsas un kur varēja dzirdēt klaudzam iekārtas, šķita kaut kas liels un noslēpumains. Šodienas bērniem ir citi brīnumi un izaicinājumi, un arī “Abula” cehi jau sen kā apklusuši, bet vēsture ir dzīva tik ilgi, kamēr mēs dalāmies ar savām atmiņām.
Valmieru – vienu no Vidzemes skaistākajām pilsētām par savējo izvēlējušies daudzi tuvāku un tālāku novadu cilvēki. Šoreiz saruna ar smilteniešu novadnieku Jāni Jēkabsonu – atraktīvu pensionāru, kolekcionāru un uzņēmuma “Fille 2000” dibinātāju. Lielākā daļa smilteniešu noteikti vēl atceras metālapstrādes rūpnīcu “Abula”, kas atradās Vidusezera krastā. Jānis ir “Abula” pirmais direktors.
Par savu bērnību
sīkumos neizplūst…
Jānis Jēkabsons dzimis 1939. gadā Cēsu puses Kūduma pagastā. Viņa vecāki tajā laikā strādājuši pagastā par ziņnešiem, kuriem bijis uzticēts uz pagasta saimniecībām nogādāt dažādus rīkojumus. Jāņa tēvam tolaik nekas nepiederēja, viņš ar ģimeni dzīvoja vienistabas dzīvoklītī, kas atradās pagastam piederošā ēkā. Spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar izsūtīšanas laiku. 49. gadā Jāņa mammai draugi pateikuši, ka viņas ģimeni ir paredzēts izsūtīt. Puikam toreiz bija tikai desmit gadi. Vecāki reaģējuši zibenīgi – savāktas drēbes, ēdamais un paslēpušies netālajā purvā. Tā vidū bijusi sala, uz kuras viņi mitinājušies. Purvā nācies pavadīt veselu nedēļu, kamēr pagastā viss norimies. “Purvā toreiz no draudiem patvērās daudzas ģimenes. Atceros, ka tur ar puikām dauzījāmies pa mežiņu,” stāsta Jānis. Izrādās, ka iemesls, kāpēc Jēkabsonus gribēja izsūtīt, bijis gana interesants. Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs, komunists, vācu laikā slēpies Daibē pa krūmiem un mežā būdiņā. Šucmaņi viņu gribējuši noķert, bet Jāņa mamma, to zinādama, vairākas reizes bija gājusi viņu brīdināt. Kad beidzies karš, pagasta priekšsēdētājs kādā sanāksmē, kad visi bijuši saaicināti skolā, bija lielījies, kāds viņš vācu laikā esot bijis liels varonis. Tad nu Jāņa mamma esot piecēlusies un teikusi: “Nu, Niedrīt, ko tu tur pļāpā? Tu kā mazs trusītis gulēji krūmos, un es tevi vienmēr gāju brīdināt.” Tas, iespējams, kalpojis par iemeslu, kāpēc viņus ierakstīja izsūtāmo sarakstā.
Amats paaudžu paaudzēs
1949. gadā, kad likvidēja ziņneša amatu, Jāņa tēvs nevēlējies strādāt kolhozā un aizgājis uz mežniecību. Tā līdz savai pensijai nostrādāja par mežstrādnieku Gaujas mežniecībā. “Mans brālis beidza Raiskuma meža skolu un strādāja par mežzini Jaunpiebalgā, un es arī izvēlējos ar mežu saistītu profesiju, jo bērnībā daudz palīdzēju tēvam meža darbos,” turpina Jānis. Viņš pabeidza četras klases Kūduma pamatskolā, pēc tam Cēsu 3. pamatskolā mācījās līdz 7. klasei, tālāk jau vidusskola, pēc kuras ceļš veda uz Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, kur Mežsaimniecības fakultātē 1962. gadā viņš ieguvis meža inženiera izglītību. Pēc akadēmijas sekojis norīkojums uz Limbažiem – vispirms bijis meistars žāģmateriālu krautuvē, bet vēlāk jau Katvaru mežniecības mežzinis.
Ceļš uz Smilteni
Pēc pāris gadiem akadēmijas kurators Jāni bija rekomendējis Smiltenes mežrūpsaimniecības (Smiltenes MRS) galvenā inženiera amatam. Tolaik “Smiltenes MRS” galvenais inženieris bija tas, kas aizvietoja direktoru, līdz ar to viņam noteikti bija jābūt partijas biedram, bet Jānis līdz tam nebijis darbojies ne pionieru, ne komjauniešu organizācijās. Vecāki bijuši nacionāli noskaņoti, tāpēc šādas aktivitātes izpalikušas. Nu bijis steidzami jādodas uz Limbažu partijas komiteju uz apstiprināšanu, jo vajadzēja vispirms iestāties komjaunatnē un pēc tam arī partijā. Jānis atceras, kā komjaunieši ātri sasaukuši sapulci un uzņēmuši viņu savās rindās. Pēc tam partijas pirmorganizācija sasaukusi savu sapulci un uzņēmuši partijas kandidātos. Tad Jānis devies uz partijas komitejas biroja sēdi Valkā, kur sastaptā otrā sekretāre viņam nosodoši teikusi: “Biedri Jēkabson, biedri Jēkabson, jūs taču esat karjerists. Tagad gribat tikt par galveno inženieri, un uzreiz esat komjaunietis, un uzreiz esat partijas biedrs. Kāpēc tad jūs nestājāties komjaunatnē un partijā ne vidusskolā, ne akadēmijā? Nu tipisks karjerists!”
Jānis lepni atbildējis: “Biedrene Kurpniece, jums vajadzētu redzēt manu akadēmijas diplomu, kurā no 43 atzīmēm ir tikai trīs trijnieki, bet visi pārējie ir četri un pieci. Es ļoti mīlu savu profesiju un tāpēc mācījos. Biju Jelgavas un akadēmijas basketbola izlasē. Man bija ļoti daudz treniņu un pasākumu, kuros jāpiedalās – mācībās un sportā. Visu vienmēr gribēju izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Ja būtu iestājies komjaunatnē, tad arī tur gribētu kaut ko organizēt, nevis vienkārši skaitīties, tāpēc neiestājos.” Tā mežrūpsaimniecībā viņš nostrādāja līdz 1967. gadam.
Galveno inženieri, kas bijis ļoti aktīvs un daudz strādājis, ievērojuši, un, kad Smiltenē dibināts jauns uzņēmums “Abula”, Smiltenes MRS direktors ieteicis jauno speciālistu direktora amatam. Tā arī noticis, un partijas rajona komiteja apstiprinājusi Jāni par direktoru. Par uzņēmumā pavadīto laiku pensionārs lepojas: “Domāju, ka manas darbības laikā “Abula” izveidojās tāda, kādu to atceras smiltenieši. Vārdu sakot, sākumā tur bija vienas vecas dzirnavas un saimniecības ēka. Manā laikā uzbūvējām dzirnavu ēkai otro stāvu. Uzcēlām krāsotavu, kantori izbūvējām, krastmalu pārbūvējām.” “Nākotne mums sola daudz!” – tā 1968. gada laikrakstam “Cīņa” publikācijā “Četru ceļu krustojumā” par “Abula” rūpnīcu teicis tā laika direktors Jānis Jēkabsons.
Mūža lielākā kļūda
Tad sekoja notikumi, kas veiksmīgo darba un karjeras ceļu burtiski iznīcināja. 1973. gadā Valkas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs uzaicinājis J. Jēkabsonu pie sevis un piedāvājis: “Jāni, man vajag rajonā izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, atbildīgo par rūpniecību, nāc pie manis strādāt!” Jauns puisis, trīsdesmit četri gadi, būšu izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks?! Kāpēc gan ne?
Valkā piešķirts trīsistabu dzīvoklis. Viņa vietā par direktoru metālapstrādes kombinātā “Abula” iecelts cits cilvēks. Jānis no visiem atvadījies, lai pārceltos ar dzīvi no Smiltenes uz Valku. Pirms tam bijis jādodas uz Rīgu, kur Ministru padomē bija jāsaskaņo viņa iecelšana jaunajā amatā. Tur viņu izjautājuši par bērnību, par vecākiem – vai nav represēti, vai nav saimnieki bijuši, vai ir pārstāvējuši kādu organizāciju, uz ko Jānis atbildējis: “Jā, mans tēvs un māte bija aizsargi.” Kam sekojis jautājums: “Kad tēvs iestājās aizsargos?” Tagad Jānis saprot: “Mana dzīves lielākā kļūda bija tā, ka pateicu, ka viņš ir iestājies 1927. gadā, jo 26. un 27. gads bija tas laiks, kad aizsargos stājās nacionāli noskaņoti cilvēki, lai varētu pretoties komunistu kustībai. Ja būtu pateicis, ka tas notika Ulmaņa laikā, kad daudzi stājās, tad nebūtu nekas. Tēvs tajā laikā bija tīrs nacionālists.” Pagājusi viena nedēļa, otra. Tieši šī iemesla dēļ atbildīgā padome Jāni par izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku neapstiprināja. Bijušais smiltenietis pāris mēnešu nostrādājis dzīvokļu pārvaldē, un pēc tam viņu iecēluši par Valkas PMK priekšnieku, kur nostrādājis līdz 1975. gadam. “Mana sirds īsti nebija celtniecībā,” stāsta J. Jēkabsons. Tāpēc, kad viņam piezvanījis Valmieras ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīcas direktors un piedāvājis direktora vietnieku vietu, viņš nevilcinoties pieņēmis darba piedāvājumu un pārcēlies uz Valmieru. Jau 90. gadu sākumā tomēr atgriezies savā sirds profesijā – par mežsargu, un līdz pensijai strādāja par mežsargu Valmieras virsmežniecības Daliņu mežniecībā. “Man patika mežsarga darbs, jo bija brīvs režīms, galvenais, lai viss ir padarīts un neviens tevi nekontrolē.”
Atjaunotās brīvvalsts laikā Jāņa lolojums ir kokogļu ražotne “Filli 2000”. Savulaik iegādātajā īpašumā un ēkās uzņēmums sekmīgi darbojas jau no 1990. gada, izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Franciju. Pašreiz uzņēmuma galveno vadību uzņēmies mazdēls, bet vectēvs šad tad vēl tur ierodas, lai pieskatītu, vai viss rit pareizajās sliedēs. Uzņēmums ir mehanizēts, un tas dod darba vietas ap piecdesmit cilvēkiem.
Ar humoru par nopietno
Jānis atceras kādu notikumu no Valkas laikiem, par kuru tagad var pasmieties. “Kad vēl dzīvoju Valkā, sieva strādāja par audēju un strādāja mājās. Kādā dienā mani uzrunāja tā laika čekists vārdā Žanis. Jau biju kādus mēnešus pavadījis Valkā, daudzmaz iedzīvojies. Žanis man vaicā: “Nu, Jāni, kā esi iedzīvojies, kā tev te iet?” Saku: “Viss labi.” Viņš atkal: “Un ko tad sieviņa dara?” Es: “Sieva ir audēja.” Viņš: “Mājās auž? Jums stelles mājās?” “Jā,” atbildu, “ir stelles, auž mājās.” Vēl parunājas, novēl, lai veicas, un šķīrāmies. Pēc tam, kad augustā sākās pīļu medību sezona, braucām uz Lubānu, Žanis arī kompānijā. Pienāca jau vakars, medību noslēgumā iedzeram kādu glāzi, un prasu Žanim: “Klau, izstāsti, kāpēc tu mani tā izprašņāji toreiz. Likās tā baigi aizdomīgi.” Viņš atbild: “Zini, Jāni, man ziņoja, ka tu savā dzīvoklī spied proklamācijas.”
“Kā filmās rāda, kad spiež proklamācijas, rodas zīmīgs troksnis – žvir, žvir, bum, bum. Tāpat audējai ar stellēm – žvir, žvir, bum, bum. Iedomājieties, virs manis dzīvoja skolotājs, zem manis – daktere. Viens no viņiem, latviešu cilvēks, bija ziņojis čekai, ka Jānis Jēkabsons atnācis uz Valku un spiež proklamācijas. Tas nu man likās dikti smieklīgi tajā laikā,” atceroties stāsta J. Jēkabsons.
Esmu kolekcionārs
Vaicāts, ar kādiem vaļaspriekiem viņš nodarbojas, valmierietis ne bez lepnuma atbild, ka ir kolekcionārs. Pastmarkas, pastkartes, aploksnes, loteriju biļetes, avīzes, žurnāli, monētas, nozīmītes, saktas, ordeņi, pulksteņi, gramofoni un daudzas citas vēsturiskas lietas var aplūkot viņa kolekcijā. Tie ir eksponāti no 1935. gada un senāki. “Iegādājos arī lietas, kas man nav nepieciešamas, jo man ir zināmi ļoti daudzi kolekcionāri, kuriem tās nepieciešamas, un tā varu iemainīt un iegūt ko vērtīgu savai kolekcijai,” paskaidro Jānis. Savāktie eksemplāri jau izvietojušies vairākās telpās, un kolekcionārs priecājas par jebkuru senlietu, kuru iegūst savā īpašumā. Viņš stāsta, ka cilvēki pārāk daudz vērtīgu lietu vienkārši izmet, pat neapzinoties, ka ar tām var nopelnīt naudu. Viņš paskaidro, ka kolekcionāri ir gatavi maksāt bargu naudu par tā saucamajiem “mēsliem”, kuri it kā nevienam nav vajadzīgi. “Katru reizi, kad pikti jautājiet omei – kam tev šis vecais krāms ir vajadzīgs, apdomājiet, kāda šī krāma vērtība varētu būt kolekcionāru acīs,” iesaka valmierietis.
