Tikko no zaļās salas – Īrijas – atgriezies Valkas novada bērnu – jaunatnes sporta skolas florbola treneris Ilvars Rullis. Viņš kopā ar dēlu Aivaru Kristiānu vadīja vasaras florbola nometni “Es sportoju latviski” Īrijas pilsētā Vaterfordā dzīvojošiem latviešu bērniem.
Valcēnieši Īrijā pabija, pateicoties bijušajai valcēnietei Ilzei Izotovai (bijusī Stīpniece), kura kopā ar vīru Māri un dēlu Markusu izloloja ideju par šo vasaras aktivitāti. Turklāt Ilze aktīvi rosās Latviešu biedrības Īrijā Vaterfordas latviešu skolā “Jumītis”.
Bērnu draudzība
vainagojas ar sadarbību
Ilvars stāsta, ka vispirms viņa bērni – Aivars un Arta – pagalmā iepazinušies ar mazo Markusu, kurš vasarās ciemojies pie saviem vecvecākiem tajā pašā daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā, kuras augšējā stāvā dzīvojusi Ruļļu ģimene. Vārds pa vārdam, un ģimenes sadraudzējušās.
Ilvars atzīst, ka Ilze sirdī ir liela Latvijas un savas dzimtās pilsētas Valkas patriote. Viņai radusies ideja Īrijā noorganizēt nometni un, konsultējoties ar Valkas draugiem, Ilze uzrakstīja projektu. To atbalstīja Latvijas Ārlietu ministrija un Latvijas vēstniecība Īrijā. Ilvars atklāj, ka piecu dienu ilgā vasaras nometne bija tikai šī projekta pirmā aktivitāte. Otrā daļa iecerēta šogad novembrī, kad mazie Īrijas latvieši viesosies Valkā un kopā ar Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas skolēniem piedalīsies Patriotiskās nedēļas pasākumos, kas kļuvusi par stabilu skolas tradīciju. Treneris iecerējis noorganizēt arī draudzības spēli florbolā, kurā uz viena laukuma satiksies valcēnieši un Īrijas latvieši.
Skolās nav sporta stundu
Nometnē Īrijā piedalījās 24 bērni vecumā no 5 līdz 13 gadiem. Ilvars stāsta, ka nometnes dalībnieki pirmo reizi dzīvē saskārās ar florbolu. Dienas aizritējušas spraigā grafikā, kurā notika ne tikai sporta nodarbības, bet arī citas aktivitātes, tostarp kopīga maltīšu ieturēšana. Interesanti, ka Īrijā bērniem vecāki gan uz bērnudārzu, gan uz skolu līdzi dod sviestmaizes, jo izglītības iestādes nenodrošina siltas pusdienas, kā tas ir Latvijas skolās. Treneris atzīst, ka viņam sākumā bijis grūti pusdienās ēst tikai sviestmaizes, jo ierasts, ka pusdienās ir kārtīgs latviešu vēderam piemērots ēdiens – zupa un otrais.
Sākumā bērni iepazinušies ar spēles pamatnoteikumiem un inventāru. Pēc tam nometnieki guva pirmās praktiskās iemaņas, kā pareizi satver nūju, ko nozīmē dribls, bumbiņas vadīšana, sitiens, metiens un piespēle. Ilvars izpētījis, ka īri nespēlē florbolu, bet aizraujas ar visnotaļ ekstrēmu sporta veidu hurlingu, kas nedaudz atgādinot florbolu. Treneri izbrīnījis arī fakts, ka īru skolās bērniem nav sporta stundu, kādas tās notiek Latvijas izglītības iestādēs. Toties uz ielām jaunieši pārsvarā staigā treniņtērpos.
Ilvars domā, ka paši vecāki panākuši, ka bērniem nav regulāru sporta aktivitāšu, jo uzskata, ja viņu atvase negrib vai nevar, piemēram, pietupties, tad pedagogam nav tiesību bērnam piespiest to darīt. Nometnes sākumā mazie latvieši bijuši nedaudz izbrīnīti par treneru stingrību, disciplīnu un kārtību. Vecāki Ilvaram atklājuši, ko bērni stāstījuši, ka latviešu pedagogi esot stingri un prasīgi. Savukārt Ilvars uzskata, ja bērniem jāiemāca paliekošas lietas, tad ir jābūt prasīgam. Viņš uz Īriju aizbraucis ar konkrētu mērķi, tāpēc nodarbībās bijusi visnotaļ stingra disciplīna.
Nodarbības notikušas latviešu valodā, bet treneris atzīst, ka diemžēl latviešu bērni arvien sliktāk pārvalda savu dzimto valodu. Daudzi bērni dzimuši jauktās ģimenēs, tāpēc mājās komunikācija notiek angļu valodā. Viņu pārsteidzis arī tas, ka vecāki ar saviem bērniem cenšas runāt latviski, bet bērni savā starpā runā tikai angliski.
Ilvars uzskata, ka latviešu ģimenes, kuru bērni dzimuši Īrijā, diezin vai atgriezīsies dzimtenē. Viņš pieļauj, iespējams, ka vecāki atgriezīsies mierīgi Latvijā aizvadīt savas vecumdienas, bet jaunā paaudze droši vien ne. Turklāt nometnē bijuši latviešu bērni, kuriem viens no vecākiem ir ar melnu ādas krāsu. Sākumā tas šķitis neierasti, ka tāds mazs melnīgsnējs ķipars prot runāt latviski.
Veikalos notiek
interesantas lietas
Valcēnietis domā, ka daudzas latviešu ģimenes būtu gatavas atgriezties, bet viņus baida neziņa par iespēju atrast darbu ar labu algu, pie kā pieraduši Īrijā dzīvojošie. Nodzīvojot nedēļu Īrijā, valcēnieši saprot, kāpēc tautieši izvēlējušies dzīvot svešumā un netaisās braukt atpakaļ. Dodoties pastaigā pa pilsētu vai iepērkoties, Ilvars nav redzējis norūpējušos cilvēkus. Īrijas iedzīvotājiem ir sakārtota dzīve, un, ja te dzīvojošie grib paši strādāt un dzīvē kaut ko sasniegt, tas ir izdarāms. Turklāt, uzsākot savu uzņēmējdarbību, valsts ir ieinteresēta sniegt atbalstu ar mērķi, lai pēc iespējas mazākai iedzīvotāju grupai būtu jāmaksā sociālie pabalsti. Ilvars uzzinājis, ka joprojām Īrijas valdība dāsni apmaksā dažādas sociālās garantijas. Protams, ir daļa sabiedrības, kas tā arī dzīvo uz pabalstiem, bet daudzi paši strādā un cīnās par sevi.
Uz jautājumu, kas Ilvaru Īrijā pārsteidzis visvairāk, viņš atklāj, ka no apgrozības izņemtas viena un divu centu monētas. Sākumā viņš bijis izbrīnījies, kāpēc viņam neizsniedz atlikumu, un juties apmulsis, bet, kad uzzinājis, kas par lietu, brīnījies vēl vairāk. Izrādās, Īrijas veikalos notiek cenu noapaļošana. Ja prece maksā, piemēram, 1,99 eiro, neviens par to neuztraucas, ka netiek izdots cents. Tas nozīmē, ka darba laika beigās, pārbaudot dienas ieņēmumus, tie nesakrīt ar kases ieņēmumiem. Arī par to neviens “necepoties”. Turklāt lielveikalu pārdevējām, salīdzinot ar Latvijā strādājošām, nav jāatbild par preču termiņiem vai sabojātām precēm. Viņas mierīgi nostrādā astoņu stundu darba dienu un par to saņem pieklājīgu algu. Ilvars domā, ka Latvijā līdz tādam līmenim vēl tāls ceļš ejams. Valcēnieši kopā ar draugiem apmeklējuši slavenos īru pabus, kur nedēļas nogalēs īri labprāt atpūšas, baudot alu. Ilvars atzīst, zinot, cik vidēji nedēļā nopelna Īrijā dzīvojošie, īru nacionālais dzēriens alus ir pieejams ikvienam.
