Vieni kladzina, citi čivina, blēj vai izdod tamlīdzīgas savai sugai raksturīgas skaņas. Launkalnes pagasta zemnieku saimniecības “Ezerlejas” mini zoodārzā viss notiek – daudziem putniem un zvēriem piedzimuši mazuļi, un ekskursanti viņus var braukt apskatīt, kā ierasts. Taču pati saimniecība ir pārmaiņu priekšā, par to “Ziemeļlatvija” uzzināja, ieskatoties nekustamo īpašumu tirgus sludinājumos.
Izrādās, “Ezerlejas” tiek pārdotas. Saimnieki Evita Jākobsone un Guntis Lauciņš, iztaujāti par šo lietu, “Ziemeļlatvijai” to arī neslēpj, taču uzsver, ka process var būt ilgstošs. Tikmēr “Ezerlejās” viss rit ierastajā gaitā, ieskaitot tūristu un mini zoodārza apmeklētāju uzņemšanu, un pat tiek būvēti jauni voljēri, lai putniem un zvēriem būtu ērtāk un plašāk.
Pienācis laiks domāt par sevi
Savukārt iemesls “Ezerleju” pārdošanai esot vienkārš, – darbs 12 gadu garumā, klajā, slīkšņainā vietā iekopjot un no nulles uzceļot saimniecību, ir paņēmis veselību, un tagad pienācis laiks domāt par sevi, atzīst abi saimnieki. Kamēr tiks atrasts labākais piedāvājums, viņi turpina ieguldīt saimniecības attīstībā. Mini zoodārzs ir atvērts apskatei, tāpat kā līdz šim, un saimniecība gaida tūristus. Ir arī jaunums – tagad mini zoodārza apmeklētāji pa saimniecības teritoriju var staigāt bez gida, cik ilgi grib un kur grib.
Ekskursantu ir daudz, sevišķi brīvdienās, un gadā vidēji saimniecība uzņem 5000 tūristus, sarēķinājuši “Ezerleju” saimnieki.
Tāpat viņi saskaitījuši, ka mini zoodārzā šobrīd ir 42 sugu pārstāvji – gan eksotiski putni un zvēri, gan Latvijas ikdienišķie mežu un ūdeņu iemītnieki. Tieši viņiem “Ezerlejas” nozīmē glābiņu un lielu veiksmi, jo šie putni un zvēri no malu malām, cilvēku atvesti, saimniecībā nonāk slimi vai bezpalīdzīgi. “Ezerleju” mini zoodārzs faktiski pilda arī dzīvnieku patversmes funkcijas, jo tur Evita Jākobsone šos likteņa pabērnus atveseļo, izaudzina un pēc tam rūpējas par viņiem, kļūstot par audžumammu.
Pēdējais šāds jaunpienācējs ir šā gada stārķu jaunulis no Strenču novada Oliņu puses. Cilvēki viņu atrada guļam zemē pavisam maziņu un bezpalīdzīgu, sazvanīja “Ezerlejas” un saņēma atļauju vest šurp. Tur stārķu jaunulis ticis pie vārda Fredis un nu jau ir krietni paaudzies. “Ziemeļlatvijas” viesošanās dienā stārķis pirmo reizi nedaudz atrāvās no zemes, ievingrinot spārnus, tomēr brīžiem tāpat vēl nometās uz “celīšiem” un uz tiem rāpoja, lai tiktu pie ēdiena spaiņa.
“Ēdam ļoti sparīgi, augam sparīgi, plivinām spārnus un tagad nedēļu turamies uz saviem “kātiņiem”,” stāstot par Fredi, smaida Evita un ļoti cer, ka viņš rudenī lidos projām. Proti, stārķis esot ļoti ēdelīgs putns, un viņam katru dienu vajagot ļoti daudz barības. “Ja viņš paliks pie mums, tad jāiet banka laupīt,” pajoko saimniece.
Freda galvenais ēdiens ir zivis, kuras vasaras sezonā tiek noķertas turpat, “Ezerleju” dīķos. Tāpat stārķis tiek barots ar gaļu, kukaiņiem un sliekām. Vardes gan viņam negaršo.
Uzvedības ziņā stārķu jaunulis esot kā mazs bērniņš, kuram vajag mammu. Kad vēl bija izmērā maziņš, Fredis uzgūlās uz Evitas plaukstām. Tagad tajās ietilpst tikai kāju pirksti, audžumammai Evitai tie jāglāsta, un tad stārķītis ilgi un dikti savā valodā runājas.
Mājas dzīves pabērniem
“Ezerleju” mini zoodārzā ir vēl citi dzīves jeb dabas pabērni, piemēram, netālu no Launkalnes atrastais gulbis Mīlulis, kurš nespēj palidot. Izrādās, gulbim bijis salauzts spārna gals, kas nepareizi saaudzis.
Tad vēl pērn ziemā no Valkas puses atvests ar kašķi slims jenotsuns, kurš ieklīdis kādās lauku mājās, un saimniekiem necēlusies roka meža zvēru nobeigt. “Ezerlejās” dzīvnieciņš ilgi ārstēts, līdz lēnām atlabis. Nu jau spalva sākot ataugt.
No Jaunpiebalgas puses uzradusies pūce ar vienu spārnu. Par viņu kādā pamestā šķūnī iespēju robežās rūpējusies kāda pensionāre, taču, kad vairs pabarot putnu nav bijis ne spēka, ne varēšanas, tad palīgā saucieni tikuši nosūtīti uz “Ezerlejām”.
“Mūs zina tuvākā un tālākā apkārtnē. Cilvēki stāsta, ka, atrodot slimus, bezpalīdzīgus putnus vai zvērus, ir zvanījuši gan uz dzīvnieku patversmēm, gan uz zooloģisko dārzu, bet tur neņem pretī. Es atkal žēlām acīm paskatos uz Gunti (dzīvesbiedru – redakcijas piezīme), un viņš tik nosaka – “ņem, gan jau izbarosim”. Acīmredzot mēs esam tas glābējzvans. Mūsu mini zoodārza apmeklētāji, kuri nezina šos veiksmes stāstus, pieiet pie voljēra, ierauga, piemēram, kraukļus un domā, kāpēc viņi te ieslodzīti. Taču abi kraukļi ir atrasti pavisam mazi, izbaroti cilvēku rokām un pie cilvēkiem pieraduši. Atlaisti brīvībā, viņi par sevi parūpēties nevarētu un ātri aizietu bojā,” skaidro Evita.
Izauklētie atradeņi saimniekiem atlīdzina, sagādājot prieku un patīkamu pārsteigumu, piemēram, baložu pāris, kuru dzimums nebija zināms un kuri šopavasar sevi pieteica kā divu mazuļu mammu un tēti. Pelēkais balodis uz “Ezerlejām” pērn tika atvests no kādām mājām Smiltenes pusē, kur bija ielidojis un nebaidījās no cilvēkiem. Uz kājām viņam ir trīs gredzeni, un, pēc tiem spriežot, putns Latvijā iemaldījies no Krievijas.
Baltais balodis “Ezerlejas” atrada pats. Vienu dienu pēkšņi sēdēja pie mājas ārdurvīm. “Varētu būt, ka baltie baloži tuvumā izmantoti kādā jubilejā vai kāzās, jo Latvijā ir tāds paradums. Taču cilvēki neaizdomājas, ka pēc tam lielākā daļa šo baložu aiziet bojā, jo viņi ir auguši pie cilvēkiem, neprot par sevi parūpēties un nesaprot, kas ir briesmas,” spriež Evita.
“Ezerleju” mini zoodārzā “latvieši parastie” jeb mūsu zemei raksturīgie putni un zvēri sadzīvo ar eksotisku sugu pārstāvjiem. No viņiem jaunums ir pērļu vistiņas, Ruānas pīles, sprogspalvu zosis, Pavlova vista, un Ķīnas zīda vistas. Ir iegādāts arī tītaru pāris. Savukārt ragainajiem un nagainajiem – dažādu sugu aitām un kazām – piedzimuši mazuļi. Pieaugums ir arī murkšķu ģimenē.
“Lai cilvēki brauc un skatās! Mēs joprojām strādājam, un saimniecība attīstās!” ciemos aicina “Ezerleju” saimniece Evita.
Labāk nogriezt visu uzreiz
Tas, kas nākotnē notiks ar mini zoodārza iemītniekiem, būs jaunā īpašnieka ziņā. Evita Jākobsone gan cer, ka viņš “Ezerlejās” iesākto darbu turpinās. “Saimniecība neiet uz leju, tā iet uz augšu. Ir kur attīstīties un darboties, un cilvēkam, kuram ir spēks un veselība, te ir iespējas izpausties, pilnveidot vai pārveidot,” spriež Evita.
Zemnieku saimniecības “Ezerlejas” darbības virzieni ir kokapstrāde, netradicionālā lauksaimniecība (mini zoodārzs), tūrisms un kosmētikas ražošana. Zāģētavā, kur eksportam tiek ražoti taras dēļi, tikai šopavasar martā uzstādīta jauna zāģēšanas iekārta ar kompjuterizētu vadību. Vasarās galvenais ienākumu avots ir tūrisms, ziemas sezonā – kokapstrāde.
“Vai saimniecība ir peļņu nesoša? Tas ir atkarīgs no tā, kā tu strādā un to jautājumu nostādi. Mēs strādājam tā, lai saimniecība sevi var uzturēt, pilnveidoties un paplašināties,” saka Guntis Lauciņš.
“Ezerlejas” tiek pārdotas ar visu, kas tajās ir, ieskaitot mini zoodārzu ar tā iemītniekiem, zāģētavu, zemi (12,6 hektāriem) un dīķiem, dzīvojamo māju un viesu namiņiem.
“Ezerleju” saimnieki arī teic, ka nolēmuši visu īpašumu pārdot uzreiz, nevis pa daļām, tīri cilvēcisku iemeslu dēļ, lai pašu rokām iekoptās “Ezerlejas” uzreiz būtu projām no sirds un acīm. Ne velti ir teiciens – labāk nogriezt visu uzreiz, nevis lēnītēm, pakāpeniski.
“Protams, žēl, ja saimniecībā, kas ir ģimenes uzņēmums, pēc pārdošanas kaut kas mainīsies. “Ezerleju” kā tūrisma objekta vārds ir mūsu pagasta zīmols un veicina mūsu pagasta atpazīstamību visā Latvijā. Informācija par “Ezerleju” mini zoodārzu gāja no mutes mutē,” uzzinot par saimniecības gaidāmo pārdošanu, teic Launkalnes pagasta pārvaldes vadītājs Māris Lazdiņš.
Jāpiebilst, “Ezerlejas” atrodas netālu no Lizdoles ezera – vietā, kas Launkalnes pagastā tuvu un tālu zināma kā atpūtas un arī sportošanas vieta. Proti, ceļa otrā pusē atrodas atpūtas un sporta komplekss “Silmači”.
