Tik smagi runāt un rakstīt par tādām traģēdijām, kādai līdzi sekoja visa Latvija, taču, šķiet, nav cilvēka, kuru šī nelaime atstātu vienaldzīgu. Mazais Ivans, piecgadīgais bērniņš, klīda viens, līdz izdzisa. Tāda sajūta, ka tas nav reāls notikums Liepājas pusē, bet kāds izdomāts stāsts, sižets filmai vai grāmatai, līdzīgs kā tai grāmatā “Pelle viens pats pasaulē”, kur mazais Pelle ievēlējās būt viens un pamodās pasaulē bez vecākiem, cilvēkiem un varēja darīt, ko vien vēlas. Mazais Ivans diez vai vēlējās nonākt pasaulē, kurā būtu pilnīgi viens, bet tādā iekļuva. Pasaulē bez mammas, bez cilvēkiem, bez palīdzības.
Klausoties ziņās, šausmās jāiesaucas – tā taču nevar būt, ka mazo neviens neredzēja. Vai tiešām piecgadīgs bērns viens uz ielas, viens autobusā, viens uz ceļa ir tik ierasta lieta, ka neviens, neviens pats pieaudzis cilvēks neiedomājās pieiet klāt un pajautāt, ko bērniņš te bez mammas dara, un izsaukt kaut vai policiju, lai tā rīkojas tālāk.
Manuprāt, ir tikai divi varianti – vai nu tiešām mazulis atradis cepuri, kuru uzliekot galvā, kļūst neredzams, vai paši dzīvojam kaut kādā šausmu filmas cienīgā totāli vienaldzīgā pasaulē. Ne mana cūka, ne mana druva, kas mani neskar, tas uz mani neattiecas – ir šīs šausmu pasaules galvenie postulāti. Nezinu, vai cilvēki, kas brauca tai autobusā, kurā arī mazais puisītis, raudāja tā kā jūs, daudzi no šo rindu lasītājiem, skatoties TV sižetu, ka bērns atrasts miris. Varbūt, ka jā, bet varbūt, tāpat kā sēžot tai autobusā, atrada sev attaisnojumu, domājot – ir gan vecāki, re, kāds mazs bērns viens braukā, nu es neesmu vainīgs, ko tad es, vai man jāvaktē sveši bērni? Nevienam nav nekādas atbildības, autobusa šoferim nav jāskatās, kas brauc autobusā, cilvēkiem uz ielas nav jāuzmana sveši bērni utt. Tik vienkārši, tik vienaldzīgi. Ieslēdz TV “Bez tabu” un saņem tādu vienaldzību izraisīto šausmu devu, ka gribas televizorā nobloķēt ziņu raidījumus. Tik ļoti vienaldzība mūsos nāk iekšā, ka agrāk vai vēlāk kāds uz šī altāra bija jāgulda. Ivans ir mūsu sabiedrības vienaldzības upuris.
Jā, cik ļoti mums katram ir jāiesaistās svešu bērnu, vecu un vientuļu kaimiņu, pat dzērāju, dzīvnieku un ikviena līdzcilvēka vaktēšanā? Mēs dzīvojam sabiedrībā, pilsētās, staigājam viens otram garām, bet tomēr katrs noslēdzamies savā pasaulē. Tāda mums, redz, mentalitāte. Dienvidnieki esot citādāki, tā mēdz teikt. Varbūt mentalitāte, bet varbūt tomēr sabiedriskā doma un audzināšana?
Jā, kad notiek nelaime, par ko uzraksta, izziņo, ir sabiedrības aktīvā daļa, kas steidzas palīgā. Arī Ivanu meklēja tūkstošiem cilvēku, kas nedzīvo pēc principa – ne mana cūka, ne mana druva. Un tieši šī daļa ir apliecinājums, ka esam cilvēki, nevis jaunās vienaldzīgo pasaules iemītnieki.
Ak Dievs, kaut viens no šīs aktīvās un līdzjūtīgās sabiedrības daļas cilvēkiem būtu trāpījies mazā puisīša ceļā, tad viņš būtu ģimenē, vai tā laba vai ne tik laba, gulētu savā gultiņā, nevis kapā.
