Šomēnes apņēmīgi protestus uzsākuši ģimenes ārsti. Izskanēja informācija, ka viņu protestiem pievienosies neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki.
Varbūt vajadzētu runāt par to, cik katastrofālā stāvoklī ir medicīnas aprūpe mūsu, brīvību atguvušajā Latvijā, varbūt vajadzētu piekrist vai nepiekrist mediķu prasībām par algu paaugstināšanu.Varbūt. Bet tad noteikti atrastos kāds, kurš atgādinātu par Latvijas tautas vēlmi būt brīvai, kaut vai tas nozīmētu staigāt pastalās un ar pustukšu vēderu.
Jā, tā mēs domājām tajā laikā, kad sarkanbaltsarkanais karogs vēl dusēja skapja visdziļākajos plauktos. Bet vairums sapņoja arī par to, ka, dzīvojot un strādājot savai zemei, spēsim tai nodrošināt ja ne dižu bagātību, tad vismaz labklājību.
Laiks pagājis, un ir sajūta, ka dzīvojam drēgnā pagrabā, kas caurvīts ar zirnekļu tīmekļiem, un uz galda, kas pārklāts ar putekļu kārtu, likta šķidra, ūdeņaina putra, kas vārīta no cirvja kāta.
Bet kaut kur augšā, ēkas gaišajās un plašajās zālēs skan mūzika, puto šampanietis un dzīru viesu apaļie vaigi spīd no cepešu taukiem. Svešzemju augļu bagātībā ieliekusies galda virsma. Dzīve mutuļo. Cilvēka atmiņa ir tāda dīvains garīgs veidojums, tajā sakrājas viss, ko dzīvē redzējām, dzirdējām, pieredzējām. Un sirdsapziņa ir slēdzis, kas ieslēdz godaprātu. Tu vari ieslēgt, un vari arī neieslēgt, neskatoties, cik augstā amatā esi uzkalpojis vai cik biezu maciņu uzaudzējis.
“Rīdzenes sarunas” mums lieku reizi parādīja, kāda izskatās sirdsapziņas krēslas zona. Tur slēdža vienkārši nav. Bet ļoti gribētos cerēt, ka šeit – laukos – mēs vēl turamies. Ar sirds siltumu, ar atmiņām, ar uzticēšanos. Tas nekas, ka pastalas jau sākušas papēžos dilt un vēders kurkst kā negudrs.
Un vēl par mediķiem, bet citā aspektā. Mums Smiltenē ir atmiņu vieta, kur pieminēt dakteri, kurš ne vien apzinīgi strādāja savā jomā, bet bija arī saimnieks savā slimnīcā. Nepamet sajūta, ka ne vien viņa piemiņas vieta ieaug zālē, bet atklāti tiek nīdēts arī viņa arods un tajā strādājošie.
