Man patīk piedzīvojumi, taču jāatzīst, ka, kļūstot vecākai, to ir mazāk. Ja atskatos pagātnē, lielākoties tie visi bijuši neplānoti, negaidīti un pat neiedomājami. Iespējams, tagad mazāk to ir tāpēc, ka vairs tik daudz neuzdrīkstos (pašai tā gribas domāt), vairāk domāju un analizēju notiekošo un, jā, arī baidos ļauties dzīves plūdumam.
Bet labi, ka dzīvē tā ir iekārtots – kad vismazāk ko gaidi vai negaidi nemaz, tas pats atnāk pie tevis, vai tas būtu konkrēts cilvēks, materiāla un taustāma lieta, sajūtas, vai kā man šajā reizē – piedzīvojums, ko ar draudzeni varēsim atcerēties vēl pēc desmit gadiem un gardi par to pasmieties, cik tas viss patiesībā bija feini.
Uzskatu, ka piedzīvojumi ik pa laikam un jebkurā vecumā ir nepieciešami ikvienam no mums, jo, ko tur liegties, tie piešķiļ dzirksti dzīvei, iedod tonusu un enerģiju, kas ikdienas steidzīgajā ritmā nedaudz apsīkusi. Nepārprotiet, nedomāju nekāda veida attiecības, bet gan par notikumiem, kuros atļaujies vairāk kā ikdienā, vienkārši izbaudot mirkli un nedomājot, kas notiks nākamajā brīdī.
Aizvadītajās brīvdienās satiku cilvēku, kurš sarunas laikā teica nodrāzto frāzi: “Mēs dzīvojam tikai vienu reizi.” Un piebilda: “Ja dzīve reiz piespēlē iespēju, kāpēc to attiecīgā situācijā neizmantot?” Skan jau varen banāli, bet daļa patiesības tajā visā ir.
Diez vai pagājušajā vasarā būtu laidusies virvē pāri Gaujai (no upēm man ir bail kopš bērnības, un laivas un kuģi kā pārvietošanās līdzekļi no mana saraksta ir izslēgti), ja vien nebūtu ielūgta uz pasākumu Sajūtu parkā Valmierā. Diez vai šovasar man būtu tik lieliski Jāņi, ja apdomātu un izanalizētu katru savu nākamo soli. Tā vietā es vienkārši ļāvos notikumiem. Reizēm der arī neiespringt!
