Tas, ka pie mums nevar atrast darbu, ir mīts. Prakse liecina, ka nu jau darba devējiem ir lielākas problēmas atrast strādniekus nekā otrādi, atzīst uzņēmējs Vahurs Kāriks no Pilvas, kurš šonedēļ Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiālē meklēja darbiniekus savam uzņēmumam, kas specializējas visa veida kartona iepakojumu ražošanā.
Viņš nav ne pirmais, ne, visticamāk, pēdējais uzņēmējs, kurš darbinieku meklējumos skatus met uz Latvijas pusi, īpaši tāpēc, ka igauņu piedāvājums – lielāka alga un labāks sociālais nodrošinājums – bieži vien ir vilinošāks par vietējo piedāvājumu un vēlme strādāt Igaunijā latviešiem ir. To apliecināja arī uz sarunu ar igauņu uzņēmēju atnākušie bezdarbnieki. Kāds vīrietis atzina, ka viņam ir vienalga, kur strādāt – Latvijā, Igaunijā vai kādā citā valstī, jo viņa ģimene esot Anglijā, tā ka Valkā viņu nekas nesaista. Pilva, netālu no kuras Ihamares ciematā atrodas uzņēmums, no Valkas ir aptuveni 70 kilometru attālumā. V. Kāriks spriež, ka darbinieku nogādāšana darbavietā ir risināms jautājums, proti, ja būs vismaz četri cilvēki, uzņēmums var organizēt atvešanu un aizvešanu. Vēl viņš piedāvā divus dzīvokļus, bet tad gan ir vīzija, ka vismaz vienā varētu dzīvot pie viņa strādājoša ģimene – vīrs un sieva, otrs varētu būt kā pārnakšņošanas vieta, ja darbinieki nevēlētos katru dienu braukt uz mājām Valkā.
Pēc sarunas uzņēmējs līdzi paņēma vairāku potenciālo darbinieku CV, taču pāragri spriest, vai bezdarbnieku vēlmes un iespējas sakritīs ar uzņēmēja vajadzībām, jo ražotnē, kuras specializācija ir visa veida kartona un papīra iepakojums, nepieciešami strādnieki, kuri spēj apgūt vairākas operācijas. Pirms līguma noslēgšanas darbiniekiem būs jādodas uz apmācībām, un tad jau viss kļūs skaidrs. “Mums iekārtu ir vairāk nekā darbinieku,” norāda uzņēmējs, tādējādi liekot saprast, ka darbiniekam būs jāmāk vairāk nekā viena operācija. Pats vilinošākais darba ņēmējam, protams, ir alga, un tā pēc Latvijas mērauklas ir laba. Nepastāv arī bažas par sociālajām garantijām, jo alga tiek pārskaitīta uz kontu un uzņēmējs apliecina, ka tiek maksāti visi nodokļi. “Ir, kas nopelna minimālo algu, bet ir, kas 2,5 tūkstošus. Vidēji var teikt, ka darbinieks sākumā pelna mazliet vairāk par 800 eiro,” skaidro V. Kāriks. Uzņēmējs neslēpj, ka Pilvā vai tās apkārtnē atrast darbiniekus ir sarežģīti. Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, daudz cilvēku ir aizdevušies labākas dzīves meklējumos uz lielpilsētām vai ārzemēm. Vietējie, kas klīst pa ciemu bez darba, strādāt nevēlas, jo viņu dzīvesveids un lielākā kaislība ir alkohols. Šī iemesla dēļ darbinieki tiek meklēti tuvāk esošajās ārzemēs, proti, Latvijā. V. Kāriks labprāt aicinātu darbā arī cilvēkus no Krievijas, jo arī tā atrodas tuvu, bet tur ir daudz birokrātisku šķēršļu, jo šī valsts nav Eiropas Savienībā.
6. jūlijā pulksten 9 Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiālē ieradīsies vēl kāda Igaunijas uzņēmuma pārstāvis, lai arī piedāvātu darbu. Tas ir uzņēmums “Enics”, kas atrodas Elvā un Valkas puses ļaudīm ir labāk zināms nekā Pilvas “Cista”, jo Elvā jau strādā vairāki cilvēki no Valkas.
Nodarbinātības organizatore Linda Ščerbane piekrīt igauņu uzņēmēju secinājumam, ka atrast darbiniekus nereti ir sarežģītāk kā darbu, jo vakances ir ne tikai Igaunijas uzņēmumos, bet arī Valkā un Smiltenē. Pašlaik darbiniekus – šuvējas, noliktavas pārzini, citus strādniekus meklē “Artex Latvija” Smiltenē, darba vieta ir “efn Nord” Valkā, Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca aicina darbā sanitāres. Kāds zemnieks meklē slaucēju un ir gatavs to ievest pat no Baltkrievijas. Vēl vietējo darbadevēju pieprasījumā ir pārdevējas. “Lai arī mūsu uzskaitē no Valkas, Smiltenes un Strenču novadiem kā bezdarbnieki ir reģistrēti 692 cilvēki, ir situācijas, kad uz vakanci nevaram atrast kandidātu. Piemēram, gandrīz pusgadu meklējām kādam uzņēmumam apkopēju. Nesakrita potenciālo darbinieku un darba devēju vēlmes un prasības,” stāsta L. Ščerbane. Viņa neslēpj, ka bieži pie vainas ir abas puses. Ir, kad bezdarbniekam vienkārši nav motivācijas strādāt, bet ir, kad darbadevējam jāpārskata sava attieksme. Cilvēkiem vajag skaidrību, kādas ir prasības un kādas ir perspektīvas, visbiežāk – atalgojums. Linda piekrīt, ka ir, kad uzņēmējs nesaka, kāds varētu būt atalgojums, aizbildinoties ar to, ka nevar jau zināt, kā cilvēks strādās, bet tādā gadījumā nevar arī cerēt atrast labu darbinieku ilgtermiņā, jo kārtīgs cilvēks “nepirks kaķi maisā”. Novērojumi rāda, ka igauņu uzņēmējiem ir konkrētāka attieksme, proti, cilvēkiem tiek izskaidrots, ko no viņiem sagaida un cik par to varēs nopelnīt. Tad arī vieglāk saprast – vēlos tādu darbu vai ne.
