Kad Latvijā skolēni izbauda vasaras brīvlaiku un par skolu it nemaz nedomā, tad Erasmus+ projekta „Spēles – tilts starp trim paaudzēm” koordinatore Grundzāles pamatskolā Dace Kalniņa un skolotāja Dace Matule devās īsā mācību vizītē uz Tiberiu Morariu skolu Salvas ciematā Rumānijā.
Tā bija septītā un pēdējā vizīte Grundzāles pamatskolas īstenotā projekta ietvaros. „Rumānija ir liela valsts ar vairāk nekā 22 miljoniem iedzīvotāju. Rumāņi ir zemnieku tauta, vismaz tā likās, braucot cauri Transilvānijas reģionam, jo jau piepilsētā katrā mājā, kas atradās ļoti tuvu cita citai un bija nelielas vienstāva ēkas, manījām vistas un cūkas, un nelielus mazdārziņus savām vajadzībām. Skolas gan te ir ļoti dažādas. Apmeklējot bērnudārzu, redzējām, ka visa uzmanība tiek veltīta bērnu vispārējai attīstībai, sociālajām prasmēm, sīkās motorikas pilnveidošanai, lai tikai sešu gadu vecumā sāktu apgūt lasīt un rakstīt prasmi. Lielākoties ir īsa laika grupiņas – tikai līdz pulksten 12 dienā. Ilga laika bērnudārzs (līdz pulksten 17) skaitās ekskluzīvs piedāvājums. Skolu mācību procesa dažādošanā ļoti iesaistās vecāku asociācijas,” par pamanīto Rumānijā stāsta projekta koordinatore Grundzāles pamatskolā D. Kalniņa.
Tradīcijas Rumānijā, it sevišķi lauku reģionos, joprojām ir dzīvas. Skolas organizētajā folkloras priekšnesumā skolēni dziedāja tautasdziesmas un dejoja tautas dejas paši savos, nevis skolas pirktos tautu tērpos, kas ir ļoti grezni, spilgti un krāsaini. Arī klātesošās vecmāmiņas bija kā senos laikos – ar lakatiem galvās un priekšautiem. Turpat ārā visi kopīgi gatavoja un maizes krāsnī cepa pīrāgus ar tradicionālo kazas vai aitu siera pildījumu.
D. Kalniņa stāsta, ka rumāņi ir ļoti viesmīlīgi un sirsnīgi, darīs visu, lai ciemiņi justos gaidīti un noteikti paēduši, porcijas vienmēr bija lielas un treknas. Kā skolotājas smejoties teikušas, ir pusporcija, porcija un rumāņu izmēra porcija.
Noslēdzošās vizītes reizē projekta dalībvalstu skolotāji stāstīja par savu valstu spēlēm, kurās nepieciešami rīki, un tām, kas var notikt īpašos laika apstākļos. Spēlētās “rīku” spēles bija “Kastaņu cīņa” (Ziemeļīrija), “Kubs” (Norvēģija), papīra lidmašīnas (Rumānija), gumijas (Itālija), virves vilkšana (Francija), gaisa pūķi (Turcija), koka vilciņš ar pātagu (Bulgārija), novuss (Latvija). Spēles ārā – Hapuc (Rumānija), krikets (Ziemeļīrija), gokarti no pakalna (Turcija), papīra kuģīši (Francija), koka bumbas (Itālija), norvēģi un latvieši stāstīja par dažādām aktivitātēm saistītām ar sniegu – slēpošanu, braukšanu ar ragaviņām, sniega vīru celšanu. Visi aicināja spēles spēlēt vai vismaz pamācīt skolēnu vecākus un vecvecākus.
“Vizītes laikā notika arī izglītības konference, kurā prezentējām projekta ietekmi uz skolu. Visi atzina, katā noteikti ir pozitīva – skolotāji ir izveidojuši draudzības saites ar citu valstu kolēģiem un iepazinuši skolu un skolotāju ikdienu, skolai ir laba publicitāte un tā ir kļuvusi atvērtāka. Projekta laikā bija daudz jauku brīžu kopā ar vecvecākiem un vecākiem, bija iespēja smelties viņu dzīves gudrības un apgūt prasmes un novērtēt pieredzi. Arī skolēni ir atraduši vēstuļu draugus, attīstījuši savas sociālās prasmes un radošumu, piedaloties projekta aktivitātēs un spēlējot spēles,” teic D. Kalniņa.
Vienā no vizītes dienām pedagogi prezentēja arī projekta divus intelektuālos rezultātus: “Sociālais mācību plāns” un “Tradicionālo spēļu grāmata”. Kopumā grāmatā atrodamas septiņas partnervalstu spēles dzimtajā un angļu valodā, kā arī QR kods uz video, kurā var noskatīties, kā šī spēle spēlējama. Katra valsts iesniedza piecu spēļu instrukcijas – lomu spēles, roku leļļu spēles, galda spēles, kā arī spēles laukā un telpā. “Veidojot grāmatas saturu, konstatējām, ka lielākoties jau spēlē tās pašas spēles, tikai ar nelielām izmaiņām. “Sociālais mācību plāns” ir visu partnervalstu veidots praktisku priekšlikumu kopums, kā skolā izmantot vecvecāku resursus, iesaistot viņus gan mācību procesā, gan ārpusstundu aktivitātēs, lai nezaudētu saiti ar vecāko paaudzi,” atklāj projekta „Spēles – tilts starp trim paaudzēm” koordinatore Grundzāles pamatskolā.
