Līgo dienā ar pasākumiem Brantu un Smiltenes pagastos izskanējuši Smiltenes novada svētki – pēdējie šādā formātā, jo pakāpeniski izgājuši cauri visiem astoņiem novada pagastiem un Smiltenes pilsētai. Organizatori sola, ka turpinājums noteikti būs, bet tikai kā cits stāsts, taču arī tajā varēšot iepazīt skaisto Smiltenes novadu.
Solījumu vajadzētu turēt, jo cilvēkiem interese ir. Kad šajos novada svētkos tika rīkotas bezmaksas ekskursijas uz Smiltenes un Brantu pagastiem, pieprasījums bija tik liels, ka visiem gribētājiem autobusos nebija vietas. Uz Smiltenes pagastu tika 76 cilvēki, uz Brantu pagastu – 90.
Daudz braukāt pa Smiltenes novadu man sanāk darba dēļ, bet visu tāpat neesmu redzējusi. Taču, ko skatīt ir, – ne tikai daba, bet arī sakoptie īpašumi. Ik pa reizei sanāk nonākt vēl neiepazītā vietā, kur acis dzer skaistumu, un sirds priecājas par ainavisko vidi. Ir prieks, ka cilvēkiem daudzviet rūp dzīvot mājās ar sakoptu pagalmu, nopļautu mauriņu, ziedošām puķu dobēm un citiem vides elementiem – pašiem sava prieka, ne citu viedokļa dēļ. “Un nevajag nemaz pili, pietiek, ja tu savu veco mājiņu noslīpēsi, piečubināsi apkārtni, un tev māja izskatīsies kā pasaku namiņš,” tā nesen sprieda kāds cilvēks, ko intervēju.
Imants Ziedonis savukārt rakstījis arī tā: “Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.” Un dzīve skaistumā iemirdzas arī tepat, mums blakus, savā pilsētā vai pagastā, tikai jāparaugās vērīgāk, ne garām skrejot, kā dzīvo mūsējie, mūsu novadā.
Reiz nejauši kādā publiskā vietā biju spiesta noklausīties sarunu, kurā divas sievietes pārsprieda, cik daudzi cilvēki mūsdienās dzer antidepresantus. Un depresija uznākot pat tad, ja cilvēkam dzīvē viss ir, un tad neko vairs negriboties. Nevaru spriest, cik depresija ir smaga kaite un kā to ārstēt, jo neesmu uz savas ādas to izjutusi. Taču tad, ja garastāvoklis kļūst tikai vienkārši nomākts, atpakaļ uz svītras var tikt ar vairākām “zālēm”, – arī tad, kad izdodas ieraudzīt, kā dzīve iemirdzas skaistumā.
