* * *
Kad visgarākā diena, visīsākā nakts,
Daba vibrē kā viena stīga,
Ar vainagu galvā pār pļavu nāk
Meitene – vārdā Līga.
Gaiss vibrē. Ik stiebriņš šai naktī plūkts,
Pilns spēka un mīlestības,
Un visam pa vidu stāv meitene
Tik latviskā vārdā – Līga.
* * *
Samirkt lietū – tas nozīmē labu,
Jāņu vainagā saplūst ar dabu,
Dejot ap jāņguni, lēkt pāri liesmām,
Tumsu un aukstumu uzveikt ar dziesmām.
Sagaidīt saulīti rītā lecam,
Mazgāties rasā un nepalikt vecam,
Baudīt sieru un mazlietiņ alu…
Apjaust sevī pagāna dabu.
Tikai šo dienu un tikai šo nakti
Kalmēm izkaisīt visus kaktus.
Papardi atrast un nepazaudēt,
Sevī īstu latvieti raudzēt.
* * *
Smaržo briestošas pļavu zāles.
Saule brien ar rasotām kājām
Tieši pie manis.
Noglaužu smilgas skaru.
Zils zvaniņš iezvanās
Tieši man.
Ugunskurs šonakt degs gaiši.
Liesmas dejos pret debesīm
Un tieši man.
Ugunsrats ripos no kalna,
Aiznesot visu slikto
Tieši no manis.
Dziesmas un uguns liesmas
Savīsies debesīs
Un tieši manī.
Saule, tikko prom aizgājusi,
Jau bridīs ar rasotām kājām pār pļavu
Tieši pie manis.
Tādi ir vasaras saulgrieži.
Pats gada vidus.
Pasaule līgo.