Par to, ka Palsmanes pagasta “Purzemniekos” uzņēmīgi, gados jauni rīdzinieki iekopuši krūmcidoniju stādījumus, uzzinājām no palsmaniešiem, kuri paši bija itin ieinteresēti, kas tad tur, senajā lauku viensētā notiek.
“Purzemnieki” atrodas Rauzas pusē – nostāk no pagasta centra, tālab arī vietējiem šās zemnieku saimniecības dzīve nav acu priekšā. Tad nu devāmies lūkoties, kas tie ir par rīdziniekiem, kuri saredz perspektīvu saimniekošanai laukos.
Atgriežas zemnieku dzimtas jaunā paaudze
Tas ir nedaudz tālāk aiz Anužītes (aktrises Aurēlijas Anužītes – redakcijas piezīme) vasaras mājām, tā ceļu uz “Purzemniekiem” stāsta palsmanieši. Garām aktrises mājām gan pabraucu pirmo reizi, un arī viens no “Purzemnieku” jaunajiem saimniekiem Mareks Lapiņš smej: “Visi runā – Anužīte, Anužīte, bet es nemaz viņu nezinu un neesmu redzējis.”
“Purzemniekos” saimnieko vairākas ģimenes un paaudzes, bet sarunā atklājas, ka tieši Marekam radās ideja šejienes laukos iestādīt krūmcidonijas un audzēt to augļus realizācijai pārstrādes uzņēmumiem.
Un tā nu vasarās ik nedēļas nogali uz “Purzemniekiem” strādāt un pie viena arī relaksēties no galvaspilsētas stresa un burzmas brauc divas jaunas rīdzinieku ģimenes ar bērniem. Tādējādi gandrīz 150 gadus senā latviešu viensēta noturējusi tās iekopēju dzimtas pēcnācējus.
Mareka sieva Signe ir viena no “Purzemniekos” saimniekojošās Jansonu dzimtas atvasēm, un, tāpat kā otra dzimtas atvase, Signes māsīca Sanita, ievilkusi lauku dzīvē savu vīru.
“Purzemniekus” izveidojis abu māsīcu vecvectēvs, izpērkot zemi no muižas. Tuvākā pagātnē tur saimniekoja Velta un Kārlis Jansoni, tad viņu dēli Gatis un Uldis, un nu arī mazmeitu Signes un Sanitas ģimenes. “Tā jau esot, ka sievas vīrus velk uz savām vecāku mājām,” smaida Mareks, kurš pats ir no Vecpiebalgas, bet Sanitas vīrs Sergejs – no Ogres.
Viens no Jansonu dzimtas dēliem – Gatis Jansons – arī tagad dzīvo un saimnieko “Purzemniekos”, kas kopā ar mežiem un lauksaimniecībā izmantojamo zemi ir aptuveni 70 hektārus liela zemnieku saimniecība.
“Šo tīrumu (Gatis rāda uz vietējam lauksaimniecības uzņēmumam SIA “Palsmane” iznomāto lauku) SIA apmēram nedēļu gatavo – ar, sēj, kultivē, bet agrāk to visu izdarīja ar zirdziņiem. Tika galā. Bija naturālā saimniecība, ģimenē bija 11 bērni, visiem bija savs darbs. Mans tēvs Kārlis bija viens no šiem 11 bērniem,” nedaudz “Purzemnieku” vēstures lappusi atšķir Gatis Jansons.
Padomju laikā saimniecības vecajā rijā atradās teļu ferma. Kad Latvijas valsts atguva savu neatkarību, Jansoni atguva arī savus “Purzemniekus”.
Par to, ka šī ir sena latviešu viensēta, vēl tagad atgādina lielie ozoli pie mājas vecā, bijušā ceļa malā. Pie ozoliem labi augot sēnes. Tur “Purzemnieku” iedzīvotāji lasa pirmās gailenes, vēlāk – apšu bekas. Ja gribas apēst ko stiprāku, tad var izvilkt kādu līdaku no pagalmā izraktā dīķa. Dīķī mīt arī amūri. Šīs zivis gādā par to, lai ūdenstilpe neaizaugtu ar ūdenszālēm.
Lauku sētā ir arī pašiem savi mājdzīvnieki. Aplokos ganās trīs skaisti zirgi – ne darbam, ne izjādei domāti, bet saimnieku sirds un dvēseles priekam, un, kā teic Mareks, zirgu vienīgais amats ir ēst zāli.
Kārtību sētā uzrauga suns Rio, kuram dzīvē ir ļoti paveicies. “Purzemnieku” cilvēki viņu pamanīja mājām tuvējā Dēļu silā vienu un pamestu klīstam vienu, otru, tad trešo dienu, apžēlojās par dzīvnieku un pieņēma savā pajumtē. Toreiz klajā nāca animācijas filma “Rio”, un tā arī melnais jauktenis tika pie sava vārda.
Bez uzkāpšanas
uz grābekļiem neiztikt
“Purzemnieku” mājas ir glītas, ar bruģētu iekšpagalmu. “To izdarīja vecā cilts. Mums tas viss ir jāuztur un jāiet nākamais solis uz priekšu. Tagad pastrādāsim nedaudz vairāk, un lauki paši sevi atpelnīs, ” Mareks pret saimniecības nākotni ir noskaņots atbildīgi un tic, ka lauki var sevi atpelnīt.
Pašā sākumā – pavisam 4,5 hektāru lielajos divgadīgo krūmcidoniju laukos – Mareks un Sergejs ir ieguldījuši savu kapitālu. Tāpat arī “Purzemnieku” jaunā paaudze investējusi lauksaimniecības zemē, pērn piepērkot klāt saimniecībai jaunus laukus pie Rauzas dzirnavu dīķa. Tur, kur pirms gada bija ar krūmiem aizaugusi zeme, tagad ir pļava, rāda un stāsta Mareks. “Tās bija lielas investīcijas, bet tas bija tā vērts. Iznomājām šo zemi vienam palsmanietim, zemniekam, lai tiek, ja gotiņām vajag ēst.”
Turpat netālu ir Rauzas dzirnavu dīķis, kura krastā atrodas kāds interesants akmens, par ko “Ziemeļlatvija” 2009. gadā rakstīja, lūk, ko: “Latvijas Petroglifu centra speciālisti vienā no šā gada ekspedīcijām Smiltenes novadā atraduši pētniekiem vēl nezināmu 19. gadsimta robežakmeni.
Tas atrodas Palsmanes pagastā, vietējas nozīmes ceļa malā pie Rauzas ūdensdzirnavām dīķa krastā. Izmēros palielā apsūnojošā akmens sānā redzams sens, laika gaitā jau daļēji cietis robežzīmes iekalums un gada skaitlis – 1867.”
“Tas akmens ir no “Purzemnieku” laukiem,” zina stāstīt Mareks.
Nu bet kā tad ir ar saimniecības jaunumu – krūmcidonijām? Pavisam to abos laukos kopā esot 20 tūkstoši stādu (vienā laukā saimnieko Mareks ar ģimeni, otrā – Sergejs ar savu ģimeni).
– Kā tik daudz varējāt iestādīt? – taujāju Marekam, kurš, būdams cidoniju lietas aizsācējs “Purzemniekos”, arī sniedz šo interviju.
– Nav tik traki. Ir teiciens: “Acis darba nobijās, rokas darba nebijās”. Cipari šķiet kosmiski, taču tas ir tikai iesākums. Mums mērķis ir lielāks. Šobrīd viss ir nedaudz apstājies tikai tāpēc, ka gaidām brīdi, kad lauks sāks ražot pats un tālāk šo naudu varēsim ieguldīt investīcijās, nevis es to ielikšu no savas kabatas. Es to izdarīju sākumā. Tālāk – ko cidonijas pelnīs, tas arī būs. Tagad ir pirmais posms, ejam tam cauri un saprotam, uz kādiem grābekļiem esam uzkāpuši un uz kādiem grābekļiem vairāk nevajadzētu kāpt. Bet, vienalga, kāpsi jau tāpat, jo neviens nevar iedot vienīgo īsto, pareizo redzējumu, kā audzēt krūmcidonijas. Katram tas ir savs. Piemēram, vienam lauks ieaudzis zālē. Protams, cidonijas arī zālē aug, taču man patīk, lai starp krūmu rindām ir foršs mauriņš. Ja gribi mauriņu, tad biežāk ir jāpļauj. Vasarā stādījumi jāravē divas reizes.
– Uz kādiem grābekļiem jau paguvāt uzkāpt?
– Mēs audzējam krūmcidonijas uz ģeotekstila. Es vienam laukam to nopirku par šauru, domājām, – otram laukam jāņem platāks. Paņēmām par platu. It kā jau platums vai šaurums krūmam netraucē, vienīgi stādījumu kopšana ir nedaudz sarežģītāka, lai es izdarītu to, ko vēlos.
– Atceros, ka manā bērnībā cidonijas bija modes lieta un tās audzēja pat mazdārziņos. Mājās visa virtuve smaržoja, kad mamma karsēja sulu vai vārīja cidoniju sīrupu. Tad atkal bija kā pa viļņiem, – te cidoniju audzēšana apsīka, te atkal atgriezās. Kā jūs izdomājāt “Purzemniekos” audzēt krūmcidonijas?
– Tā sanāca, ka šeit pamatu licējs cidoniju audzēšanai esmu es. Domājām, ko varētu darīt. Variants par lopu audzēšanu uzreiz atkrita. Lops ir dzīva būtne, un kādam tai visu laiku jābūt klāt. “Purzemniekos” dzīvo Signes onkulis Gatis, taču nevar vienam cilvēkam uzkraut visus darbus. Cidoniju audzēšana varbūt ir nošpikota no kaimiņiem Veitiem, kuru cidoniju lauks ir blakus “Purzemniekiem”. Cidonijas man pašam ļoti garšo. Domāju, varbūt varētu audzēt. Pirms pieciem gadiem sākām meklēt informāciju, skatīties internetā, taču māte google šajā jomā ir ļoti skopa, piedāvā virspusēju informāciju. Aizbraucām uz Dobeli, uz lauku dienām Valsts augļkopības institūtā. Tad zinātnieku konsultācijas ir bez maksas, un viņiem ir laiks parunāties. Nejauši satikām stādaudzētāju Uldi Grosu, kura kaimiņš bija krūmcidoniju audzēšanas tēvs Latvijā Alberts Tīcs. Uldis Gross redzēja – es šajā jomā esmu tikai zaļš puika, un iedeva man izlasīt Alberta Tīca grāmatu par krūmcidonijām. Kad izlasīšot, man daudz kas būšot skaidrs. Braucām konsultēties arī pie citiem cidoniju audzētājiem, arī uz Smiltenes pagastu pie Māra Ķikuta.
– Un ko vērtīgu kopumā uzzinājāt?
– Latvietim jau tipiski ir tas, ka viņš negrib dalīties informācijā. Taču skaidrs mums bija viens, – kaut arī daudzviet Latvijā 90. gados iestādītie cidoniju lauki pēc tam tika pamesti, šobrīd interese par cidoniju augļiem ir ļoti liela no sukāžu ražotāju puses, piemēram, uzņēmumiem “Rāmkalni”, “Lubeco”, “Veri Beri”. Izstādēs painteresējāmies pie mājražotājiem, arī viņi saka: “Jā, mums vajag.” Jārēķinās arī ar to, ka Latvija ir maza. Ja gribi iziet ar savu produkciju ārpus tās robežām, tev paprasīs: “Iedod 20 tonnas.” Saproti, ka neesi devējs. Tad labāk: “Lūdzu, pārstrādātāji, ražojiet, es jums audzēju, un mēs sadarbojamies.”
– Ja jau no pārstrādes uzņēmumu puses ir vēlme iepirkt cidoniju augļus, tad rodas jautājums, kāpēc cidoniju stādījumus lielos hektāros vismaz mūsu pusē neredz?
– Tagad interese ir ļoti liela. Pavasarī bijām vienā seminārā krūmcidoniju audzētājiem Vaidavā, kur viens puisis nodibinājis Latvijas mēroga biedrību “Krūmcidoniju augļkultūras attīstības biedrība Latvijā” ar mērķi sekmēt nacionālo dārgumu – krūmcidoniju augļkultūras, kā arī citu perspektīvo kultūru un to izstrādājumu – popularizēšanu Latvijas un pasaules mērogā. Ieradās ap 170 līdz 180 cilvēku – gan jaunieši, gan cilvēki gados. Ja visi arī audzētu krūmcidonijas, tad jau būtu apjoms, lai izietu uz ārzemēm. Galvenais ir saprast to, ka tu nevari pirmajā gadā kļūt par bagātnieku, nevari uzreiz pirmajā gadā nopirkt lepnu mašīnu. Mana ideja ir, lai lauki paši sevi atpelna, lai man nauda, ko nopelnu Rīgā, nav jāieliek visu laiku laukos. Tikai vispirms pastrādāsim nedaudz vairāk. Piemēram, mēs ar cidoniju audzēšanu tagad esam tikai pašā sākumā. Iestādītajiem krūmcidoniju stādiem šis ir otrais gads. Tā pa īstam tie sāks ražot piektajā gadā. Šogad varētu būt kādi pārsimt kilogrami augļu, tas nekas nav. Pagājušajā gadā bija nepilns kilograms no visa lauka. Sagriezām auglīšus tējai.
– Kad sāks ražot visi 20 tūkstoši stādu, tad rudenī novākt tādu ražu ar rokām gan būs traki piņķerīgs darbs. It īpaši, ja vēl ņem vērā ērkšķus.
– Pagaidām mums ir bezērkšķu krūmcidonijas. Pa kādam ērkšķim jau lien ārā, bet lielākajai daļai nav. Taču jā, cidoniju augļu novākšana ir roku darbs. Cilvēki mūsdienās ir atraduši no darba, ņemot vērā to, kā mūsu tēvu tēvi strādāja. Tāpēc droši vien bija ģimenēs pat 10 bērnu, jo katram bija savs darbs. Uz ražas novākšanu man galvenais būs, lai ir strādnieki. Diemžēl es nevaru piedāvāt cilvēkam darbu visu cauru gadu. Nav arī vairs kolhozu laiki, kad no skolas paņēma klasi, bērniem samaksāja, iedeva pusdienas, un viņi pusi dienas nostrādāja. Šodien bērni tiek izaudzināti siltumnīcas apstākļos, un pēc tam paši sūdzamies, ka ir problēmas, bērni ir apvēlušies.
– Jau sarunas sākumā ieminējāties, ka darbam laukos saredzat nākotni. Taču jau ilgāku laiku vērojams, ka cilvēki, it īpaši jaunieši, no laukiem aiziet kur nu kurš, – uz pilsētām tepat Latvijā vai uz ārzemēm.
– Ja tas nebūs latvietis, kurš apstrādā zemi, viņa vietā to izdarīs cits. Negribēs latvietis strādāt savā zemē, aizbrauks uz Angliju vai citur, pie mums brauks, piemēram, ukraiņi. Zeme neaizaugs ar kokiem. Nebūs no putna lidojuma mežs. Cilvēki te saimniekos, tikai kuri? Mēs paši to varam izvēlēties. Kad man bija 18 gadi un pabeidzu vidusskolu, domāju – priekš kam man tos laukus? Agrāk nekad mūžā nedomāju, ka būšu dārzkopis. Pēc bērnības man pat bija trauma uz ravēšanu. Bet, kad aizej uz Rīgu, tur pamuļļājies, saproti – nē, es taču sirdī esmu laucinieks, esmu nācis no laukiem. Jā, pilsētā ir darbs, ir lielāka nauda, taču ir arī lielāki izdevumi. Te atbraucam ar bērniem, izlaižam viņus ārā un ne par ko nav jāmaksā. Pilsētā, tiklīdz kaut kur aizejam, tas viss maksā naudu. Cilvēkiem no malas šķiet, – “ai, jūs tur, Rīgā!”. Bet atnāc un padzīvo tajā Rīgā, tas nav tik vienkārši. Lai es no rīta sastrēgumu laikā aizbrauktu no sava dzīvokļa Purvciemā uz darbu Imantā un pa ceļam vēl aizvestu bērnus uz bērnudārzu, man vajag pusotru stundu. Vakarā ir aptuveni tas pats. Trīs stundas dienā paiet, sēžot automašīnā. Atvaļinājumi mums paiet šeit, “Purzemniekos”. Vasarā braucam šurp pēc iespējas biežāk, jo darba te netrūkst. Piemēram, pie mums dārzā katrs audzē, ko grib un cik grib, un par savu dārzu arī atbild. Nevis kopā iesējam, es ravēju, bet tu neravē. Beigās viss tāpat aiziet kopējā pagrabā, bet katram ir savas vagas. Katrs pucē, ko grib.
– Kā jūsu bērniem te patīk?
– Kad atbrauc, ir kā suņi, no ķēdes norāvušies (smejas). Piektdienas vakarā braucam šurp, un bērni jau mašīnā prasa: “Tēti, es vēl paspēšu ar riteni pabraukāt?” Priekš kam mums jūrmala? Ja gribam nopeldēties, pie mājas ir dīķis. Tuvu ir arī Rauzas Dzirnavu dīķis.
Un vēl, runājot par dzīvi laukos, teikšu, lai jaunie nebaidās un nekautrējas, ja kaut kas nesanāk, lai tikai dara! Protams, papīrs panes visu, uzliec uz papīra, šķiet, ka ir skaisti, bet dzīvē var izrādīties citādāk. Taču nevajag baidīties. Ja tu vienreiz, otrreiz nedarīsi, tev arī no augšas vairāk nedos iespēju. Ir jāriskē.
