Trešdien daudzviet Latvijā, arī Smiltenes, Valkas un Strenču novados, pieminēja traģiskas lappuses mūsu valsts vēsturē, kad tika izpostītas dzīves daudziem tūkstošiem ļaužu un iznīcinātas veselas dzimtas.
Pirms 76 gadiem, 1941. gadā, notika Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija, kad vairāk nekā 15 tūkstoši okupētās Latvijas civiliedzīvotāju tika aizturēti naktī no 13. uz 14. jūniju un deportēti uz Padomju Savienības iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm vai uz mūža nometinājumu attālos Padomju Savienības apvidos.
Smiltenē uz piemiņas brīdi pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” ieradās ne vien 1941. gadā, bet arī dažus gadus vēlāk, 1949. gada 25. martā deportētie – toreiz bērni, tagad sirmgalvji un viņu tuvinieki, lai noliktu ziedus ciešanu ceļu izgājušajiem likteņa biedriem: gan tiem, kuri atgriezās dzimtenē, gan tiem, kuru pēdējā atdusas vieta ir Sibīrija.
Uzrunājot sanākušos, Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Reinis Kulbergs norādīja, ka 14. jūnija atceres diena savij kopā šodienu ar pagātnes laiku, uzdod jautājumus, ko cilvēki cits citam var nodarīt, taču arī apliecina, – miesu var nokaut, taču garu, kas ir brīvestībā, nevar.
Lai tauta neaizmirstu savu vēsturi un saglabātu cieņu pret Latvijas valstij tik nozīmīgiem datumiem, kādi ir 14. jūnijs un 25. marts, Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis savā uzrunā aicināja represētos stāstīt bērniem un mazbērniem par izsūtījumā piedzīvoto visos sīkumos, kas saglabājušies atmiņā, un pats ir aizdomājies par to, kāda gan šodien izskatītos Latvijas valsts, ja tās tautai nebūtu tik dziļu rētu.
“To jau nemaz nevar ātrumā izstāstīt,” taujāts par izsūtījumu, saka piemiņas brīdī pie pieminekļa sastaptais smiltenietis Vilnis Zviedris. Viņa vecākus kopā ar četriem bērniem, arī toreiz 12 gadus veco Vilni, izsūtīja 1949. gada 25. martā no Kurzemes, Dundagas pagasta, par to, ka vecāki bija iekopuši lauku saimniecību ar 30 hektāriem zemes.
Vairāk foto no piemiņas brīža Smiltenē – www.ziemellatvija.lv.
