Jādomā, vairums zina, kā tiek kopā likti puzles gabaliņi, lai beigās sanāktu attēls. Bet vai kāds maz var iedomāties, ka, līdzīgi kā puzle, kopā tiek likta Ērģemes viduslaiku pils arheoloģiskajos izrakumos atrastā
17. gadsimta podiņu krāsns.
Šonedēļ Valkas mākslas skolā rosās arheoloģe Ilze Mālkalniete kopā ar trim Rīgas mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņiem, kuri apgūst keramikas dizainu, – valcēnieti Evitu Spārbergu un rīdziniekiem Oto Ozoliņu un Hariju Lukevicu. Jaunieši šo ne tikai Valkas novada, bet visas Latvijas viduslaiku vēsturei svarīgo, nozīmīgo un pacietīgo darbu veic savas prakses laikā.
Ērģemes viduslaiku pils – labi saglabājies un interesants izpētes objekts
Pērn vasarā Ilze Ērģemes pilī veica arheoloģiskos izrakumus. Vienā no telpām, kura tika atbrīvota no būvgružiem, tika atrasta sabrukusi podiņu krāsns. Arheoloģe uzskata, ka viņai ir bijusi liela veiksme uziet pilnīgi visu krāsni. Tāds gadījums, kad izrakumos tiek atrasta praktiski visa krāsns, Latvijā esot diezgan liels retums. Arheoloģe pieļauj, ka, iespējams, pati krāsns nav nekas unikāls, bet unikāls ir pats fakts, ka tā tik labi saglabājusies. Izrakumos ir izdevies atrast arī citus vēsturiskus priekšmetus – labi saglabājušos skaistus dekoratīvos šķīvjus, durvju detaļas, naglas un monētas. Pēc tām diezgan precīzi varot pateikt laiku. Proti, monētas ir no 16. gadsimta 60. gadiem, bet lielākā daļa no zviedru valdīšanas laikiem – 17. gadsimta 30. gadiem. Piemēram, karalienes Kristīnes un Kārļa XI šiliņi.
Ilzei ir savs skatījums arī par Ērģemes viduslaiku pili. Viņa uzskata, ka tā ir interesants izpētes objekts gan vēsturniekiem, gan arheologiem. Vēsturiski gan tā bijusi tikai Cēsu pils palīgpils. Respektīvi, Ērģemes pilij tolaik bijusi saimnieciska nozīme – tā veikusi maizes klēts, noliktavas un kūts funkcijas. Ilze domā, ka Ērģemes pils ir bijusi visnotaļ pieticīga, te nav viesojušies karaļi un citi tā laika augstdzimušie, bet tajā pašā laikā, pētot vēsturiskos dokumentus, atklājies, ka Ērģemē ir parakstīti svarīgi līgumi, dokumenti, tātad arī notikušas sapulces. Savukārt mūsdienās pils ir jāvērtē kā labi saglabājies vēsturiskais objekts, jo ir redzamas visas četras ārsienas un divi pamatīgi torņi. Ja Ērģemes pils tiek salīdzināta, piemēram, ar Rēzeknes, Aizkraukles vai Ludzas viduslaiku pilīm, tad Ilze uzskata, ka pieminētajās vietās ir neliela drupu kaudzīte, bet Ērģeme tik tiešām var lepoties ar savu pili. Arheoloģe priecājas, ka ir apsveicami, ka pilī palēnām darbi turpinās – ir savests kārtībā viens no pils torņiem, kuram vēl jāuzklāj jumts. Kā tornis būs zem jumta, pils iegūs konkrētu telpu.
Muzejā nenonāks kārtējā
māla lausku kaudze
Savukārt, lai rekonstruētu uzieto podiņu krāsni, šonedēļ Ilze kopā ar jauniešiem ir nomazgājuši visas krāsns lauskas. Tās ir izžāvētas, izklātas un sašķirotas. Turklāt pacietīgi sameklētie saderīgie fragmenti tiek salīmēti ar PVA līmi. Kāpēc ar PVA līmi, nevis kādu stiprāku un ātrāk līmējošu? Ilze skaidro, ka tas darīts ar nolūku gadījumā, ja tomēr gadās salīmēt kopā nesaderīgus fragmentus, tad to var labot, jo šī līme labi šķīst ūdenī. Saderīgie salīmētie fragmenti sniedz zināmu priekšstatu, kāda tolaik izskatījās pils podiņu krāsns. Ilze palepojas, ka viņai ir bijusi liela veiksme atrast pat dažus nesalūzušus krāsns podiņus, kas devuši precīzu priekšstatu.
Aplūkojot uz vairākiem galdiem rūpīgi sašķirotos podiņu fragmentus un jau salīmētos, pat tādai nespeciālistei kā šo rindu autorei top skaidrs, ka podiņi ir dekoratīvi. Centrālais motīvs ir puķe – uz viena kāta augoša neļķe. Visticamāk, dekoratīvo elementu izvēle nāk no Rietumeiropas, jo tolaik Latvijā ieradās svešzemju meistari, kuri, savās gudrībās, iespējams, apmācīja vietējos. Savukārt krāsns podiņi ir glazēti ar tumši zaļu glazūru.
“Zaļā glazūra ir pirmā, kas Latvijā sastopama krāsns podiņos. Pēc tam tikai parādās melna, balta un vēl citas krāsas,“ skaidro arheoloģe. Viņai izrakumos ir izdevies atrast pilnībā citas krāsns fragmentus, kas neiet kopā ar šo ar zaļo glazūru glazēto podiņu krāsni. Attiecīgi tas liek domāt, ka pilī ir bijušas krāsnis vēl pirms tam.
Ir arī karnīzes, uz kurām var saskatīt eņģeļu sejas un spārnus, interesantas formas čiekurus. Lai cik tas dīvaini nebūtu – arī vienradžus. Vēl tagad vienradži ir vienas no mīļākajām rotaļlietām mūsdienu bērniem. Ir arī neglazēti interesantas formas tā saucamie dobjie krāsns podiņi.
Arheoloģe skaidro, ka, iespējams, neizdosies krāsni rekonstruēt pilnībā, to palīdzēs paveikt mūsdienu tehnoloģijas. Svarīgi ir tas, ka Valkas novadpētniecības muzejā nenonāks vis kārtējā māla lausku kaudze, bet gan maksimāli rekonstruēta viduslaiku podiņu krāsns.
Vērojot praktikantu darbu, jāatzīst, ka viņiem jāpiemīt lielai pacietībai, lai kaut ko tādu vispār varētu darīt. Uz galda redzams ar zīmuli uzzīmēts iespējamais krāsns izskats.
“Mēs katru dienu liekam, liekam un liekam. Kad atrodam saderīgas lauskas, tad priecājamies. Ir vai nav grūti, ir jādara. Taču man ir prieks, jo ir iespēja ne tikai iziet praksi, bet arī pabūt mājās,” priecājas Evita.
Savukārt abi puiši rīdzinieki piekrituši praksei Valkā, jo vēlējušies pazust no lielpilsētas burzmas.
“Katru dienu negadās kopā likt 17. gadsimta krāsni. Varbūt tas noderēs savā profesijā, ja izvēlēsimies būvēt 21. gadsimta podiņu krāsnis,” spriež Oto un Harijs. Jaunieši priecājas, ka Ilze viņiem uzticas. Savukārt Ilze stāsta, ka, runājot ar jauniešiem, daudz uzzina par mūsdienu iespējām darbā ar mālu.
