Visur, kur esi,
Ir Dieva dārzs.
(Elza Stērste
1953. gadā Sibīrijā)
1941. gada 14. jūnijā izsūtītie ļaudis, kuri izdzīvoja, ir blakus mums. Viņu dzīvesstāsti virza mūs un apliecina dzīvotgribu. Arī mīlestību, jo ar to var visu sākt atkal no jauna.
Arvien kāds celsies un darīs. Kāds arvien notīrīs rūsas kārtu no aizmirstā. Fonda “Sibīrijas bērni” ļaudis ar Dzintras Gekas filmām Latvijas televīzijas LTV1 programmā stiprina tos represētos, kuri nespēj nekur nokļūt, jo nespēj iziet no mājām. Retais vairs apciemo šos daudz pārcietušos ļaudis. Fonda pārstāvji, ierodoties pie represētajiem un uzklausot to dzīvesstāstus, paver citu skatienu uz dzīvi. Top filmas, kas atver mūsu iztēli par viņu bērnību un jaunību. Tur ir bijis posts, sals, bads un ciešanas. Bet tur ir bijusi arī mīlestība un jaunības trauksme. Pētera Vaska mūzika filmās pauž ne tikai skumjas, bet arī gaišas ilgas un rītausmas mīlestību. Tieši P. Vaska mūzika man palīdz izprast represēto ilgas vēlreiz atgriezties Sibīrijā un noslēgt kādu apli viņu dzīvē. Fonda ļaudis palīdz cilvēkiem atrast vienam otru un satikties. Šogad pēc vairāku gadu pūliņiem, iesaistot dažādas institūcijas un radiniekus, tomēr tikai pateicoties fondam, man izdevās atkal sazināties ar brālēniem Sibīrijā. Mums izdevās atjaunot saites ar represētā Jāņa Šmita dēliem, kuri vēl atceras Latviju un Smiltenes novadu.
Represēto dzīvotgribu stiprina arī Smiltenes novada represēto apvienības “Trimdinieks” ļaudis. Viņu kopā būšanas ieradumus atbalsta apvienības valde Arvīda Kaupes vadībā. Spēcīgākie biedri apciemo vājākos un uzklausa tos, lai varētu palīdzēt.
Mūžam paliekošs ir fonda “Sibīrijas bērni” un apvienības “Trimdinieks” ieguldījums vēsturisko atmiņu saglabāšanā. Viņu padomju laiku atmiņu džungļos izcirstais ceļš ir jākopj nākamajām paaudzēm. Atbrīvotais ceļš mūs aizved uz Brīvo pasauli.
Sibīrijas bērnu un “Trimdinieka” pārstāvju rūpes un uzmanība par represētajiem ļaudīm ir mīlestības stari to dzīvē.
