222. turpinājums. Kaut gan vajadzēja varbūt tikai pāris bataljonus, lai vienas dienas laikā nokļūtu vismaz līdz Taurupei.
222. turpinājums
Kaut gan vajadzēja varbūt tikai pāris bataljonus, lai vienas dienas laikā nokļūtu vismaz līdz Taurupei. Jo vāciešu panika bija neaprakstāma, visas kaujasspējīgās vienības jau pabēgušas pa Liepkalnes un Iršu ceļu, proti, gar Ogres kreiso krastu. Bet Ivans tikai līksmoja.
Līksmošana beidzās ar to, ka Ivans sakāpa tankos un nosprieda: “Dajoš v Rigu!” Un zili dūmi un putekļi vien pajuka, kad 43. tanku brigāde pilnā sastāvā brāzās Rīgas virzienā. Tikai vācietis vairs nebūt nebija vakarējais, vietām tankus sagaidīja ar prettanku dūrēm, bet vidū starp “Soklēniem” un Īvānu kalnu no divām pusēm pa tērauda bruņām tiešā tēmējumā vālēja divi pašgājēji prettanku lielgabali “Ferdinand”. Daži tanki tomēr bija izrāvušies līdz pat Līčupei, bet tur Rīgas iekarotājiem beigusies degviela, un tad jau tikai prettanku dūrēm darbiņš.
Bet tanku bija daudz, jo otra brigāde palika Ērgļos. tāpēc vācu pavēlniecība no Cēsu lidlauka izsaukusi triecienlidmašīnas “Junkersus” (pikējošais bumbvedējs JU–86), ko paši vācieši sauca par “štukasiem”. Šo kaujas epizodi es redzēju savām acīm gluži kā vēsturiskas panorāmas izrādē. Atlidoja, ja nemaldos, ap 40 lidmašīnu, kuras visu laiku griezās loku lokiem virs Ērgļiem un Lubānas šosejas. Katrā lokā pāris “štukasu” atdalījās no kopējās ierindas, šaušalīgi gaudojot sirēnām pikēja lejup, un tad varēja tikai manīt sarkanu uguņu zibšņus. Tagad es zinu, ka tā tika izšauts no triecienlielgabaliem, kas atradās “Junkersu” bruņojumā. Pēc tam pikējošās mašīnas no jauna pacēlās gaisā un pievienojās pārējām, bet pikēt devās atkal citas. Un ik pēc katra lielgabalu zibšņa no zemes pret debesīm izauga biezu un piķa melnu dūmu stabi, kur dega sašautie tanki. Turklāt vācu lidmašīnas neapdraudēja pilnīgi nekas, kauja norisa kā mācību poligonā, kad jāšauj pa finiera maketiem. Tā pusstundas laikā tika iznīcināta gan 43. gan 24. tanku brigāde. Pilnīgi un līdz pēdējai bruņumašīnai. Interesanti atzīmēt, ka tajā laikā vāciešiem visā Latvijas teritorijā atradās tikai ap 200 lidmašīnu, kurpretī krieviem vienā pašā 15. gaisa armijā skaitījās ap 500 lidaparātu. Vairums sašauto un sadegušo bija krievu jaunāko modeļu tanki, bet gadījās arī nedaudz amerikāņu un angļu ražojuma mašīnas, kas darbojās ar benzīnu, tāpēc dega sevišķi viegli. Vēlāk mēs, puikas, visas sasistās bruņu kastes izlodājām, ražotājvalstis nosakot pēc izdegušo patronu čaulītēm. Viens “anglis” bija nogrūsts no ceļa pie pagastmājas kokiem, bet “amerikānis” paguvis tikt nedaudz tālāk, palikdams grāvī pie šosejas caurtekas.
Nākamā diena likās pavisam klusa, jo strēlnieku ieroču radītais kaujas troksnis bija vāji sadzirdams. Vācieši jau likās pievilkuši svaigus spēkus, kuriem majora Ditjuka bataljons nespēja ilgi pretoties. Dzīvi palikušie strēlnieki atkāpās, forsējot Ogri Sīlēnu līcī, pēc tam pāris nedēļas klīda pa Jumurdas mežiem, pārtikdami no ogām, līdz pēdīgi izdevās izlauzties pie savējiem. pavēlniecība veselam baram sadeva bļembukus par varonību, kādiem astoņiem piekāra zelta zvaigznes, lai it kā nomazgātu savu komandieru stulbuma traipus. Kad vēlāk pie Ērgļiem kauju piemiņai par godu tika uzstādīts pieminekļa aizvietotājs veca tanka izskatā, tad gribot negribot nāca prātā, cik faktiski maz oda pēc slavas šī dīvainā kauja. Ja vien uzbrukumu būtu vadījuši cilvēki ar skaidru saprātu un minimālu atbildību par cilvēku dzīvībām, tad Ērgļi būtu ieņemti bez kaujas, paliktu nesapostīti tilti un dzelzceļš, paliktu nenodedzinātas mājas.
(Turpmāk vēl)
