Ne viss Latvijā jūk un brūk

Vienmēr ar apbrīnu esmu skatījusies uz cilvēkiem, kuri dzīves laikā spējuši izdarīt ko tādu, kas ne visiem pa spēkam un izdotos. Šoreiz redakcijas slejā gribu runāt par tiem Valkas novada iedzīvotājiem, kuri spējuši atjaunot senas mājas un dot iespēju tām dzīvot, nevis ļaut postīt laikazoba nežēlastībai. Par šo tēmu varētu rakstīt gari un plaši, bet pieminēšu tos cilvēkus, ar kuriem nācies satikties vairākkārt.

Pirms vairākiem gadiem no Saulkrastiem uz dzīvi Ērģemes pagasta Omuļu muižā – tolaik  ne šādā, ne tādā – pārcēlās Ilze Leicāne ar ģimeni. Godavārds, es uz viņu skatījos kā uz mazliet neprātīgu būtni, kura dzīvi kūrortpilsētā samainīja pret nekurieni. Klausoties Ilzes jūsmīgajos stāstos par muižas vēsturi un par ģimenes iecerēm, pieklājīgi slēpu skepsi, bet tagad jāatzīst – drosmīgajiem pieder pasaule. Solīti pa solim Ilze ar savu komandu ir apliecinājusi, ka, dzīvojot pašā Latvijas–Igaunijas pierobežā patālu no civilizācijas, ir iespējams dzīvot un pelnīt iztiku.

Līdzīgs stāsts ir arī par bijušo Vijciema medību pili. Tagad tur ir viesu nams “Bergervilla”, kurā saimnieko Agneta Kīta, kura meža ceļu labirintos spējusi ar sev vien piemītošu talantu un gaumes izjūtu radīt relaksējošu miera oāzi. Man ir bijusi izdevība pabūt Bergervillā, un vienmēr no turienes aizbraucu, garā lidojot metru virs zemes.

Šajā manā personīgajā listē noteikti iederas arī bijušās Ozolu skolas, tagad mūzikas nama saimnieks Jānis Lūsēns un viņa dzīvesbiedre Evija. Pārdot īpašumu Pierīgā un nopirkt bijušo skolas ēku Zvārtavas pagastā ‒ tam ir vajadzīgs raksturs! Viesojoties Ozolu skolā, pilnīgi var sajust, ka šī ēka ir atdzīvojusies, staro un ikvienu sagaida ar atplestām rokām.

Visām manis pieminētajām vietām piemīt tikai sava īpašā aura, kas mūs uzlādē un iedvesmo. Turklāt tās visas ir ar pievienoto vērtību, kas dod ticību, ka, pateicoties šiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, ne viss jūk un brūk mūsu mazajā Latvijā.