Līga
Mātes dienā
Mana māmiņa un vecmāmiņa
Zilo vizbulīšu laika bērni,
Tāpēc bij viņu acīs puķu zilums
Un domās pirmais bērzu zaļums.
Balti lakatiņi galvā vizēja,
Kad viņu sastrādātās rokās
Izkapts līkums savu deju vija
Rīta rasas ziedošā zālē.
Viņās vakaros sūrstēja smagums
Un kājas gribēja ātrāka miera,
Bet pasaku vārdi pie manas gultas
Kā brīnumu paklājs tālu nesa.
Atkal rīts pienāca žirgts un darbīgs
Ar mātes un vecmātes smaidu un glāstu.
Silts piens un bieza rika pašceptas maizes
Svētīja manu bērnības dienu.
Kā putns laiks paskrējis bezgala ātri,
Nu debesu varavīksnēs dvēseles mīļās.
Tik saņemtā bērnības svētībā baltā
Es sildos un atstātā piena ceļā dzīvoju.
Dzintra
Mātei
Es atceros Tevi, māt.
Tu vienmēr esi manā dzīvē klāt.
Kaut sen vairs nevaram mēs tikties,
Bet jūtu Tavu skatu, Tavu balsi, Tavu smaidu,
Ko vēl arvien es gaidu.
Kā maza meitene es gribu,
Lai paslavē, lai uzteic mani, māt:
Tā pareizi, tā dari, meit, tā labi.
Un vienmēr, kad man grūti un kad sāp,
Es uzrunāju tevi, māt.
Un kaut ar nevari man tieši palīdzēt,
Tu dari to caur dabu.
Starp mākoņiem kāds saulstariņš pazib
Un ilgi gaidīts zieds ir atvēries.
Es zinu – tā ir mana māte,
Kas palīdz man ar savu labestību mūžīgo.
