Iebraucot Strenču novada Sedā, aiz pilsētas robežas paliek vidzemniekam ierastā Vidzeme. Mazpilsētā Sedā dzīve rit pēc vietējās kopienas paražām. Ja, piemēram, ar vietējiem iedzīvotājiem cittautiešiem mēģināsit uzsākt sarunu latviešu valodā, tad jums palūgs runāt krieviski. To darīs cilvēki pat cienījamā vecumā, kuri Sedā dzīvo jau vairāk nekā 50 gadus.
Vairums Sedas iedzīvotāju ir krievi. Zinot šās apdzīvotās vietas vēsturi, par to nav jābrīnās. Kad aizvadītā gadsimta sākumā Sedas tīreļa malā sāka būvēt kūdras fabriku, tad padomju vara pasludināja šo objektu par visas Padomju Savienības komjaunatnes triecienceltni. Uz turieni strādāt atbrauca cilvēki no “brālīgās republiku saimes” malu malām. Tā nu Seda (sākumā strādnieku ciemats, vēlāk pilsētciemats, bet no 1991. gada – pilsēta ar lauku teritoriju) kļuva par vietu, kur kūdras fabrikas un kūdras purvu strādnieki sapazinās, nodibināja ģimenes, audzināja bērnus, kuriem nu jau pašiem ir savi bērni.
Par savējiem, kuri tādi nav citur
Seda Strenču novadā ir lielākā apdzīvotā teritorija, iedzīvotāju skaita ziņā pārspējot novada centru Strenčus. Pēc datiem uz šā gada 1. janvāri, Sedā ir 1297 iedzīvotāji, bet Strenčos – 1178.
Tādējādi Sedas elektorātam pašvaldību vēlēšanās vajadzētu būt lielam svaram, lemjot, kādus deputātus cilvēki grib redzēt novada vadībā.
Taču, piemēram, 2013. gada pašvaldību vēlēšanu dati rāda, ka aktīvākie vēlētāji dzīvo Strenčos, kur vēlēšanu iecirknī nobalsojuši 559 vēlētāji (tāds bijis saņemto derīgo aplokšņu skaits). Savukārt Sedā savu izvēli izdarījuši krietni mazāk – 315 vēlētāji. Iemesls nav tikai vēlētāju pasivitāte. Kad Sedā parunājas ar cilvēkiem, tad ne viens vien atklāj, ka “vēlēt nevaru, neesmu Latvijas pilsonis”.
2013. gada pašvaldību vēlēšanās visvairāk sedēniešu (59,05 procenti no nobalsojušiem) savu balsi atdeva par vēlētāju apvienības “Attīstībai un stabilitātei” sarakstu, var teikt, par savējiem, Sedas cilvēkiem. Toreiz no šā
saraksta deputāta mandātu novada domē ieguva tikai pirmais numurs – Jekaterina Jeremejeva. Strenču pilsētas, Jērcēnu un Plāņu pagastu vēlētājiem bija cits redzējums, kam viņi vēlas uzticēt deputāta mandātu. Šajos vēlēšanu iecirkņos “Attīstībai un stabilitātei” jeb sedēniešu saraksts saņēma vismazāko balsu skaitu.
Tā nu tas ir. Var teikt, ka Sedā ir sava pasaule, tāpēc tuvo pašvaldību vēlēšanu gaidās “Ziemeļlatvija” dodas lūkot, ko par vēlēšanām un līdzšinējo deputātu darbu domā Sedas iedzīvotāji.
Pašiem sava armija,
kuras kapteiņi politikā nejaucas
Aizvadītajā piektdienā, kad ierodos Sedā, pamatīgi līst. Tādā laikā pat suni saimnieks nedzītu no mājas ārā, tomēr kāds četrkājainis pilsētas ielās tāpat ir manāms, tāpat arī – daži steidzīgi gājēji, kuri dodas veikalu virzienā. Sedā to ir četri: trīs, kur pamatā pārdod pārtikas preces, un viens saimniecības jeb sadzīves preču veikals, kurā pēdējā laikā tiek tirgotas preces pat ar 50 procentu atlaidi. Vai tikai tirgotavu negaida grūti laiki, spriež vietējie.
Vēl Sedā ir aptieka, pasta nodaļa, veco ļaužu aprūpes centrs, kultūras nams un bibliotēka. Ir savs ģimenes ārsts. Ir bērnudārzs un skola, kas oficiāli skaitās Strenču novada izglītības iestāžu struktūrvienības. Pilsētiņā strādā divas frizētavas. Ir pat solārijs, kas liecina, ka sedēnietēm patīk pucēties. Ir divas baznīcas – pareizticīgo un katoļu.
Braucot cauri Sedai, uzmanību piesaista kāds nams ar izkārtni, kas norāda, ka šajā ēkā mitinās Pestīšanas armija. Interesanti, kas un no kā Sedā tiek pestīts? Tā nu klauvēju, pareizāk sakot, zvanu pie namdurvīm, aiz kurām sagaida Pestīšanas armijas Sedas korpusa kapteiņi Aižana Konova un Sergejs Konovs. Abi ir valmierieši, taču Sedu esot iepazinuši gana labi. Tāpat esot bijušas darīšanas ar vietējo varu, par kuru Konovi teic tikai labus vārdus – ja vajagot, novada dome vienmēr izpalīdzot, piemēram, bez maksas atvēlot autobusu, lai bērnus varētu aizvest ekskursijā. Agrāk, kad šo māju vēl nebija nopirkusi Pestīšanas armija, pašvaldība arī neesot prasījusi maksu par telpu nomu. To, kā sauc novada deputātus, abi Pestīšanas armijas kapteiņi gan nezina. Viņi ar saviem lūgumiem vēršoties pa taisno pie novada mēra.
Taču vispār Pestīšanas armija norobežojoties no politikas, skaidro Sergejs un Aižana. “Politikā nelienam, tā nav Dieva lieta. Balsot arī neejam (neesam gan arī pilsoņi – piebilst Konovi). Dievs nedala cilvēkus ne pēc tautībām, ne rasēm. Dievs skatās uz cilvēka sirdi.”
Te nu jāpaskaidro, ka Pestīšanas armija ir starptautiska kustība, evaņģēliska Kristīgās Baznīcas daļa. Konovi skaidro, ka nevar stāstīt cilvēkam par Dievu, ja viņam nepalīdz, jo cilvēkam jāredz darbība. Piemēram, Pestīšanas armija Sedā pabarojot izsalkušos, rīkojot bērniem nometnes, vedot viņus ekskursijās. Taču viņi neesot Sarkanais Krusts. Pestīšanas armijas uzdevums neesot palīdzēt materiāli, tās mērķis esot glābt cilvēkus no viņu grēkiem. Piemēram, alkoholiķim nekādi produkti un nauda nepalīdzēšot, ja viņa smadzenes netiks ievirzītas vietā.
Runājot par gaidāmajām vēlēšanām, Aižana piebilst, ka deputātiem, tāpat arī valdībai, ir jāizrāda cieņa. “Dievs mums viņus devis, lai vadītu, bet cita lieta, kā viņi vada. Dievs no viņiem to prasīs. Mūsu lieta ir nenosodīt, bet lūgties un mainīt sevi. Ne valdība, ne kāds cits jums neko nav parādā. Cenšaties paši, meklējiet darbu, strādājiet, mācieties!” rosina Pestīšanas armijas kapteine.
Deputātiem tiek par visu;
kundzes ir dusmīgas
Tik mierpilnu noskaņojumu gan neizjūtu vienā no Sedas veikaliem, kur pulciņam sieviešu – pusmūžā un vecākām – taujāju, ko viņas domā par Strenču novada deputātiem. Nu tad sākas! Emocijas sit augstu vilni un gaisotni veikalā nokaitē karstu. Kundzes balss skaļumā pārspēj cita citu un pamatīgi lamā deputātus tik pamatīgi un skaļi, ka ienākot veikalā, kāds saguris vīrietis samulst un taujā pēc klusuma.
Novada deputātiem no dusmīgajām sedēnietēm tiek par visu, arī par to, ko viņas varbūt pat tikai iedomājas, jo vai nu tā ir, ka novada deputāti staigā apkārt ar naudu piebāztām kabatām.
“Neesam te redzējuši tos novada deputātus un negribam redzēt. Ko redzēt? Kādus? Viņi sev kabatas piebāž.
Kas te Sedā labs? Nekas. Mājas brūk kopā. Ietves ir tādas, ka cilvēki iet un aizķeras. Viss tiek Strenčiem. Kā pievienoja mūs Strenčiem, tā viņi visu sev. Un vēl vēlēšanās grib, lai par viņiem balso. Vai es pareizi runāju?” viena no dusmīgajām kundzēm vēršas pie pārējām.
Kundzes māj ar galvu, un runātāja turpina tālāk. “Es Sedā no 1956. gada dzīvoju. Kādreiz ciemats bija miljonārs. Pārvērta par kolhozu. Kas tā par lietu? Tagad te ir bomži, alkaši un tukši dzīvokļi. Tepat centrā (Miera ielā – redakcijas piezīme) divstāvu mājas (pavisam sešas – redakcijas piezīme) atslēdza no centrālapkures. Cilvēki sildās, kā māk. Cits krāsni izbūvējis, cits – ar elektrību. Bet pie mājām nav neviena šķūņa, kur glabāt malku. Kur to likt? Aizgāju uz pašvaldību. Tur pirmā dzirdēšana, ka pie mājas nav šķūņa,” stāsta dusmīgā sedēniete.
Kāpēc tad apkuri atslēdza, par komunālo maksājumu parādiem? Jā, esot bijuši cilvēki, kuri nav maksājuši, bet viņa, piemēram, maksāja, un viņas dzīvokli tik un tā atslēdza. Nekas, ar malku kurinot pašai savu krāsni, izdevumi par siltumu tagad esot ievērojami mazāki.
Te nu jāpiebilst, ka Sedā ir vēl viena interesanta lieta – vecāka gadagājuma cilvēki ir ar mieru runāt ar avīzi, taču viņi negrib darīt divas lietas: nevēlas nosaukt savu vārdu un uzvārdu un nevēlas fotografēties. Ej nu sazini, kāpēc. Negrib darīt sevi zināmu deputātiem?
“Deputātus mēs nemaz nezinām. Tikai mēru Pētersonu zinām (Strenču novada domes priekšsēdētāju Jāni Pētersonu – redakcijas piezīme). Viņš nav slikts,” spriež veikalā sanākušo sievu pulciņš.
Bet kāpēc tad Sedā lamā pašvaldību, ja jau novada mērs ir labs? Nu, tāpēc, ka viss tiekot Strenčiem, bet to jau tie deputāti lemjot.
Tā tas ir: daļa no AS “Seda” aizies projām
Taču ne visi cilvēki Sedā sūdzas par dzīvi un par pašvaldību. Sedas iedzīvotāja seniore Aina Žvīgure uzskata, ka Sedā viss ir normāli. Pašvaldības vēlēšanās viņa noteikti piedalīšoties,
“Es tikai par Pētersonu (novada mēru Jāni Pētersonu – redakcijas piezīme) balsošu. Tā visu laiku esmu darījusi. Cik tikai var un cik nauda atļauj, viņš Sedu ir sakārtojis,” uzskata A. Žvīgure.
Vēlēt pašvaldību 3. jūnijā dosies arī trīs bērnu māmiņa sedēniete Kristina Smiltēna. Par ko vēlēs, viņa vēl nezina, jo kandidātu sarakstus nav redzējusi. Taujāta, ko novada deputāti labu izdarījuši vai arī nav izdarījuši Sedai, jaunā sieviete pasūrojas par jauno asfaltu pilsētas centrā (lielajā aplī). Pēc laukuma melnās segas virsmas apstrādes tagad esot tā: ja kājās ir apavi ar plānu zoli, tad tai cauri jūt katru akmentiņu. Strenčos gan tā neesot. Kad tur atjaunojuši asfaltu ielai meža virzienā (pie dzelzceļa sliedēm), tad uzklājuši gludu asfaltu.
Un kā tad Sedā klājas jaunajām ģimenēm? “Nekādas vainas. Visi te savējie, pazīstami. Dzīvoju Sedā kopš dzimšanas,” stāsta 28 gadus vecā Kristina. Seda esot maza pilsētiņa, bet iespēju tajā ir daudz, ir bērnudārzs, skola, veikali, frizētavas, solārijs, manikīrs.
Vienīgi darbu Sedā neesot viegli atrast. Vieni strādā Strenčos, psihoneiroloģiskajā slimnīcā, citi brauc uz Valmieru. Un tad vēl akciju sabiedrība “Seda” drīz iešot projām no Sedas.
Te jāpaskaidro, ka kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmums AS “Seda” Burtnieku novadā būvē jaunu rūpnīcu un, kad tā būs pabeigta, uz turieni no Sedas pārcels uzņēmuma administrāciju un pakošanas cehu. Taču kūdras ieguve Sedas purvā turpināšoties (cik nu to kūdras resursu tur vēl atlicis).
Pēc “Firmas.lv” sniegtās informācijas, kūdras ieguves uzņēmums AS “Seda” 2016. gadu noslēdzis ar 207 512 eiro lieliem zaudējumiem, salīdzinot ar 119 639 eiro lielu peļņu 2015. gadā, un par 2,36 procentiem sarucis uzņēmuma apgrozījums, sasniedzot 4,61 miljonu eiro. Kā galvenos zaudējumu iemeslus uzņēmums minējis pērn notikušo ugunsgrēku kūdras pakošanas cehā, uzkrājumu veidošanu debitoriem, kā arī iegūtā kūdras apjoma samazinājumu.
2016. gadā AS “Seda” uzsākusi jauna ceha būvniecību Valmieras pagasta “Lakstīgalās” un plāno to pabeigt šā gada jūlijā. Projekta vērtība tiek lēsta 3,73 miljonu eiro apmērā.
Akciju sabiedrībai “Seda” Sedas pilsētas centrā pieder skaista divstāvu ēka, kas pēc administrācijas jurģiem paliks tukša. Uzņēmums šo namu mēģināšot pārdot.
Sedā jau tagad tukši ir vairāki nami, piemēram, Meža ielā, kur skaistas ēkas pretī veras ar izdauzītiem logu stikliem un iebrukušu jumtu. Tas ir privātīpašums, kam saimnieks acīmredzot neredz pielietojumu.
Kandidāti pazaudējuši
bezpajumtnieka Viļņa balsi
Taču kopumā Sedas pilsētiņa drīzāk ir sakopta nekā nesakopta. Pamīšus ar daudzstāvu mājām tur ir arī individuālā apbūve – glīti uzpucētas privātmājas.
Sedā ir jauki, klusums un skaista daba, teic Jurika Potaša, kura uz šo mazpilsētu pārcēlās pirms septiņiem gadiem no Rīgas. Sedā arī uzaudzis Jurikas dēls, septiņus gadus vecais Maksims. “Kad būšu liels, būšu mākslinieks vai policists,” savos nākotnes sapņos padalās Maksims.
Tas, ko Maksima mamma vēlas no novada deputātiem, ir – lai viņi vairāk padomātu par daudzpusīgu interešu izglītību Sedā dzīvojošajiem bērniem. Piemēram, Maksimam patīk futbols un karatē, zēns arī labi zīmē, taču viņa interesēm atbilstošu pulciņu Sedā neesot. Izvadāt dēlu uz Valmieru esot grūti, jo pašai jāstrādā. Jurikai ir darbs Sedas veco ļaužu aprūpes centrā.
Tad nu Maksima mammai jāizpēta, ko sola jaunie Strenču novada deputātu kandidāti, un jāskatās, kura saraksta solījumi vairāk atbilst viņas vēlmēm.
Vēlēšanās balsot var arī iedzimtais sedēnietis Vilnis Pinnis. Taču viņa balsojums būšot, lūk, šāds, saka vīrietis, norādot uz savu pēcpusi. Vīrietis pats pienāk man klāt uz ielas Sedā un vaicā, vai esmu korespondente. To uzzinot, viņš stādās priekšā, izstāsta savu bēdu stāstu un pārmet novada domei, ka tā Sedā vairojot bomžus jeb bezpajumtniekus. Jau divus gadus viņš esot bez savas pajumtes, piemēram, iepriekšējo nakti pārlaidis šķūnī. No dzīvokļa izlikts par parādiem.
“Citu dzīvokli man nedod. Biju uz pašvaldību. Tur teica, lai atrodu kādu privāto, pie kura deklarēties, un tikai tad viņi domāšot. Dzīvoju, kur pagadās. Piemēram, šodien nostrādāšu par pudeli, uzlikšu to kādam un tur arī pārnakšņošu, ja sarunāšu. Oficiāli nekur nestrādāju, oficiālu ienākumu man nav. Bet man taču arī kaut kur ir jādzīvo! Esmu pilsonis, varu balsot, bet nebalsošu pašvaldību vēlēšanās. Viņi manu balsi ir pazaudējuši,” saka Vilnis Pinnis.
Tāda nu tā dzīve Sedā ir. Tāpat kā citur, arī tur ir gan negācijas, gan labas lietas, bet, iespējams, šajā mazpilsētiņā vismaz viena daļa sabiedrības Laimes lāci ierodamies gaida vairāk nekā citur.
Un izpildīt Laimes lāča misiju sedēniešu izpratnē, iespējams, jaunajiem Strenču novada deputātiem pat nemaz nebūs pa spēkam.
