Pēc tam, kad cilvēks savā mūžā pieredzējis pusgadsimtu ilgo padomju okupācijas periodu, tagad gandrīz ar izbrīnu nākas atskārst, ka izaugusi vesela jauna paaudze, kura to visu nav redzējusi. Mazliet romantisks priekšstats par padomju ēru ir arī tiem pusmūža ļaudīm, kuri paguva pieredzēt septiņdesmito un astoņdesmito gadu periodu, jo tā šiem cilvēkiem bijusi jaunība, kas vienmēr atmiņās glabājas kā dzīves skaistākais laiks. Šo iemeslu dēļ vēlos nedaudz aprakstīt tā perioda sadzīves īpatnības, necenšoties iedziļināties politiskajā sistēmā, ko daudz labāk izvērtējuši vēsturnieki.
Gan tolaik, gan tagad sabiedrībā vērojams tāds noskaņojums, ko zinātnieki dēvē par vaimanu psiholoģiju. Nav taisnība, ka komunistu kundzības laikos neviens nedrīkstēja skaļi vaimanāt par grūtu dzīvi, jo sadzīves nebūšanu līmenī tādas lietas īpaši netika apkarotas, ja nu vienīgi kādam stukačam ienāca prātā noziņot, kur pienākas.
Es personīgi nekad neesmu piederējis vaimanātājiem, un vismaz rakstnieki tolaik varēja nesalīdzināmi vairāk nopelnīt, jo grāmatām bija fantastiski metieni. Cilvēkiem bija svarīgi daudz lasīt un rakstnieku darbu zemtekstos meklēt patiesības atspoguļojumu, tāpēc dzejoļu krājumi parasti iznāca 16 tūkstošu metienā, dažreiz pat 33 tūkstošos, un visu izpirka. Romānus drukāja vēl lielākos metienos, piemēram, bija autori, kuriem grāmatas iznāca 130 tūkstošu lielā metienā. Tad arī honorāri bija pietiekami lieli.
Kādas bija to gadu algas? Minimālā alga bija noteikta 70 rubļu apmērā, ienākumu nodokli arī atvilka, bet tas bija tikai 13 procentu. Gan kalpotāji, gan strādnieki pelnīja no 100 līdz 300 rubļiem mēnesī, bet sezonas darba laikā krietni vairāk, piemēram, tad runājām par kombainieru izpeļņu, kas dažu mēnesi varēja tuvoties tūkstotim. Kāds jauneklis siltā prātā reiz plātījies meiteņu priekšā: “Kad pavairāk darba, uz traktora var nopelnīt četrus simtus. Bet ko tas dod, jo vienā reizē vairāk par diviem polšiem nodzert nevar.”
Normāla pensija varēja sasniegt 120 rubļus mēnesī, bet ne visiem laimējās tik daudz sapelnīt.
Galvenā problēma bija pustukšie veikali. Vajadzēja izcilu izveicību, lai nopirktu ciešamu uzvalku vai citu apģērba gabalu. Labāk dzīvoja tie, kuriem veikalos strādāja draugi vai radi, bet daudzos gadījumos par pārdevējām Valkā un Valgā iekārtojās virsnieku madāmas, kurām bija sava klientūra. Atsevišķas virsniecenes visvisādus deficītus ar pastu lielās kastēs sūtīja uz Krievzemi, kur daudzviet situācija bija daudz grūtāka. Kāda partijas darboņu grupiņa aizbraukusi ekskursijā uz Londonu, tur apmeklējusi arī supermārketu. Skatījušies kā brīnumā, līdz viena idejiskā partijniece sākusi konvulsīvi raustīties un saukt: “Kāpēc viņiem ir un mums nav?” Vīriešiem nācies dāmu gandrīz nešus iznest no veikala.
Pirms dažiem gadiem kaut kur lasīju viena mūsu tautieša žēlošanos, ka padomju laikā gan bijušas īstas sardeles nopērkamas, nevis tādi papīra izstrādājumi kā mūsdienās. Apžēliņ, kāpēc tad jāpērk mēsli, ja naudas pietiek un veikalos savas divdesmit sardeļu un cīsiņu šķirnes, ir taču iespēja izvēlēties. Viena lieta gan jāatceras visiem, kas tos laikus pieredzēja – galvenie pārtikas produkti bija lēti, jo tos dotēja valsts. Teiksim, no individuālo audzētāju cūciņām veikalos parādījās tā saucamā komisijas gaļa, kas maksāja divreiz dārgāk par valsts nodrošināto. Astoņdesmito gadu nogalē valstij trūka naudas, jo lēta bija kļuvusi nafta, un tad Maskavā premjers Rižkovs Augstākās padomes deputātiem lūdza samazināt valsts dotācijas maizei. Zālē par atbildi atskanēja rēkoņa, Rižkovs pat asaru sev norausa, un pēc dažām dienām iesniedza atlūgumu. Tad Gorbačovs par premjeru izraudzījās alkoholiķi Pavlovu, kurš veica tādas finanšu reformas, ka cilvēki zaudēja visus noguldījumus krājkasēs, un sākās mežonīga inflācija.
Kādu maizi tolaik ēdām? Zināma izvēle bija. Rupjmaize parasti bija ķieģelīši. Pati lētākā – 14 kapeikas ķieģelītis, bet tā nebija ēdama. Individuālie cūku audzētāji to izpirka savu lopiņu pabarošanai, pirka arī tie, kas nobarošanai turēja bullēnus. Galējas nepieciešamības nereizē varēja likt uz zoba maizi par 16 kapeikām klucī, bet samērā ciešamu varēja nopirkt par 21 kapeiku. Rīgā vai Valmierā varēja dabūt nedaudz dārgāko klona maizi, tai garša kā kuro reizi. Valgā man patika saldskābmaizes ķieģelītis un ciešama karaša. Protams, varēja nopirkt arī kviešu baltmaizi, kas nebija slikta. Ar laiku savas maizes ceptuves ierīkoja daži kolhozi, piemēram, Blomē, Palsmanē, Trapenē. Komandējumu laikā parasti mēdzu sapirkties īstu maizi, kas gan attiecīgi maksāja.
Ar sviestu bija pavisam bēdīgi. Ja parādījās veikalā, tad uzreiz uzradās divas stundas gara rinda, un vienam cilvēkam deva divas paciņas. Labais sviests maksāja 72 kapeikas paciņa, bet bieži atveda tikai tādu stipri ūdeņainu par 68 kapeikām. Dažkārt sestdienu rītos paliels pulciņš pie veikala gaidīja no Valmieras atvedam krējumu, tad gadījās stāvēt rindā kopā ar pirmo sekretāru Avotu, kuru kundze bija sūtījusi uz veikalu pēc deficīta.
Gaļas produkti bija nopērkami tikai pieveduma reizēs, parasti sestdienās. Tad bija rindas gan Valkā, gan Valgā. Vienam cilvēkam pārdeva kilogramu gaļas un kilogramu desas. Bija sievas, kas jau agrumā paguva aizņemt rindas četros veikalos. Cūkgaļa maksāja ap diviem rubļiem kilogramā, lētākā vārītā desa – 1,70 kilogramā, bet tā uz pannas griezās čokurā un faktiski nebija baudāma. Vēl bija vārītas desas par 2,10, par 2,20 un par 2,40 rubļiem. Ar sieru jeb diētiskā maksāja 2,80. Virs trim rubļiem kilogramā veiksmes gadījumā varēja nopirkt kapātā šķiņķa desu, labākā no tām gadījās Igaunijas armijas veikalos – par 3,50 kilogramā. Pa retam gadījās arī žāvējumi. Pavisam drūma situācija izveidojās uz pāris nedēļām, kamēr dezinficēja Valmieras gaļas kombinātu, tad visi valmierieši iepirkties brauca uz Igauniju.
Atmiņas par tiem laikiem tādas, ka tagad vairs nespēju likt uz zoba nevienu vārīto desu. Nujā, bet valcēniešus dažkārt glāba mūsu kulinārijas veikals – par attiecīgu cenu tur varēja nopirkt gandrīz visu, ko sirds tīko.
Lieki pieminēt, ka nekādus svešzemju augļus gandrīz neredzējām. Biju lepns, ka 1959. gadā Maskavā nejauši nogaršoju banānus. Uz gadumiju ziemā tirgoja Abhāzijas mandarīnus, pa retam parādījās kāds citrons, vismaz reizi gadā atveda arī vīnogas. Svaigus gurķus, tomātus un ziedkāpostus nodrošināja tirgus, bet tikai sezonā. Tā dzīvojām. Un vienalga mūsdienās atrodas vaimanātāji, kuri apgalvo, ka padomju laikos bijusi daudz labāka dzīve. Sanāk gandrīz kā Blaumanis kādreiz izteicies: “Bet tava slaucama govs bļāva otrādi, un tu tam noticēji.”
