Latvietis pēc savas mentalitātes (domāšanas, uztveres un gara stāvokļa) manā skatījumā vairāk ir savrupnieks jeb viensētnieks, kurš vislabāk jūtas savās mājās, nošķirtībā no citiem. Viensēta bijusi vēsturiskais latviešu mājokļa modelis un gan jau attiecīgi veidojusi arī apkārtējās pasaules uztveri un iegūlusies latvieša domāšanas gēnos.
Nesen lasīju, kā Vidusāzijā cilvēki svin saulgriežu svinības Navruzu, ko raksturo austrumniekiem izteikta kopības sajūta, kad cilvēki pat pilsētās sanāk kopā daudzdzīvokļu māju pagalmos, kopā pagalmā vāra pavasara dīgstu dziru, uzdejo un kopīgi izklaidējas. Nu kā viņiem tas var patikt, tas taču ir nogurdinoši, visu laiku būt pūlī, toreiz brīnījos. Un, kad vēlāk mūsu pašu “Ziemeļlatvijā” lasīju, kā brīnās Valgas apriņķa laikraksta “Valgamaalane” redaktors Jāns Raps, uzzinot, ka latvieši kolektīvi svin Lieldienas dažādos pasākumos, jo igauņi gan tā nedara, viņi šos svētkus pavada mājās, piekrītoši domās pamāju igaunim, – jā, mājās ir labāk. Acīmredzot manī latvieša viensētnieka gēns ir ļoti izteikts.
Taču kāpēc es par to visu aizdomājos? Bija pierasts gana ilgu laiku saņemt ziņas mūsu avīzītei par Palsmanes zolītes turnīra rezultātiem no palsmanieša Valda Paegļa, kurš šīs sacensības organizē jau 20 gadus. Pieradumam ir liels spēks, tāpēc Valda paziņojums, ka nu tam tiek pielikts punkts, jo vairs nav veselības, pamatīgi pārsteidza. Un tad nu šis pasākums no kalendāra tiek izsvītrots pavisam? Jā, tā nu tas esot.
Ir ļoti labi, ja ir tādi cilvēki kā Valdis Paeglis un citi, kuriem ir vēlme darboties sabiedrībā un izvilkt savus draugus, paziņas, sava ciema vai pilsētas iedzīvotājus laukā no viņu mājām un dzīvokļiem kaut uz dažām stundām, jo “viens nav karotājs”. Arī latvietim vajag pabūt kopā ar citiem cilvēkiem, paklausīties, ko viņi runā un domā, gūt jaunus iespaidus, jaunas emocijas.
