Aprīļa sākumā “Ziemeļlatvija” vēstīja par rakstnieces, tulkotājas un diplomātes Annas Žīgures viesošanos Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas pasākumā Kārķos, kur savā uzrunā viņa pieminēja padomju represijās zaudētās atmiņas. Arī Kārķu skolas skolotājas Aleksandras Krastiņas (dzimusi Zviedre) un viņas brāļa Viļa bērnības atmiņas savās dzimtajās mājās Ēvelē kopā ar mazo māsiņu Inesīti padomju vara iemainīja pret Sibīrijas bērnību un skolas gadiem. Šajās atmiņās nav arī mazās māsiņas. Aleksandras mammu, arī Aleksandru, Melānija Vanaga savā atmiņu romānā “Veļupes krastā” mīļi iesaukusi par Zviedrīti (no uzvārda Zviedre) un vairākkārt attēlojusi arī viņas un viņas bērnu gaitas tālajā Sibīrijā.
– Ar kādām domām lasījāt Melānijas Vanagas atmiņas “Veļupes krastā”?
– Lasīju ar interesi un ar gara acīm skatīju tās ainas, it kā līdzdarbojos.
– Un kāds ir jūsu iespaids par filmu “Melānijas hronika”?
– Filmas nosaukumā minēts vārds hronika, kas man vairāk saistās ar patiesību, secīgu vēstures atstāstu. Man radās iespaids, ka tā īsti nebija hronika.
Manuprāt, kaut kur filmā vajadzēja būt īstās Melānijas portretam, bet nekur nebija. Nesapratu arī, kāpēc viņas dēlam tika dots cits vārds. Tad ir tāda epizode ar Ziemassvētkiem un dvīņiem. Ja tas ir pats sākums, tad mēs tik labi nebijām ģērbušies, kaut kādās lupatās bijām ģērbti.
Ainā, kur sievietes zog kartupeļus, visas izskatās gandrīz kā dejotājas – visām gandrīz vienādi priekšauti, gandrīz vienādi tērpi. Kartupeļus lika priekšautā. Bet patiesībā, kur nu katrs tos kartupeļus bāza – cits biksēs, cits kabatās. Vienādu priekšautu nebija.
Arī nātres netika lasītas tik garos kātos kā filmā, tās tika nolasītas vēl mazas un sulīgas.
– Kādas ir jūsu pirmās atmiņas no bērnības?
– Tās sliktās atmiņas man ir tikai no mammas stāstiem, bet pati atceros saulainas vasaras, sniegotas ziemas un draudzību. Mēs bijām ļoti draudzīgi. Lopu bāzē, kur mēs sākumā dzīvojām, peldējāmies dīķī. Ar meitenēm bijām draudzīgas, ziemā pat mēnesnīcā slaucījām pagalmu un kopā gājām rotaļās. Bija dažādas rotaļas, piemēram, kazaki-razboiņiki, paslēpes. Bija tāda spēle, kur viens meta bumbiņu, otrs pa to sita un bērniem, kas bija tālāk, bija jānoķer. Ja noķēra un iemeta kādam citam, tad tam bija jāizstājas.
– Vai jums bija laimīga bērnība?
– Bērnība bija kā visiem Sibīrijas bērniem. Atceros, kad vēl lopu bāzē dzīvojām, domāju pie sevis – kad izaugšu liela, tad gan ēdīšu konfektes, cik lien.
Vasarā mēs peldējāmies un gājām uz mežu pēc ciedra čiekuriem. Kad vēl nebija čiekuru, tad vācām lakšus. Vēl no lapeglēm vācām sveķus un taisījām sev košļājamo gumiju. Varbūt tāpēc man vēl ir savi zobi.
Skolas atmiņas ir labas. Sibīrijā mācījos līdz 8. klasei. Arī skolā bijām draudzīgi. Gatavojām priekšnesumus, spēlējām teātri. Bija nozīmītes, ko varēja iegūt, ja iemācījās un izpildīja vingrinājumus.
Skolā sāku iet vēlāk nekā ierasts, jo nebija ko vilkt mugurā. Atceros, ka sākumskolā bija bērni, kuru vecāki strādāja pie kartupeļu pārstrādes un viņi nesa sakaltētas kartupeļu ripas. Tas mums bija našķis.
Ar vietējiem bērniem mēs draudzējāmies. Citviet Sibīrijā dzirdēts par gadījumiem, kad, piemēram, dažus latviešu bērnus vietējie bērni iedzinuši aukstā upē un nav laiduši ārā, kamēr kājas apsaldētas, bet mums tā nebija. Mamma teica, ka viņai daudzas krievu ģimenes ir palīdzējušas, tādēļ viņa pret vietējiem izturējās ar pateicību.
Vēl atmiņā man ir, ka mēs strādājām. Tagad bērnus nedrīkst nodarbināt, bet mēs strādājām. Mana pirmā alga bija puskukulītis maizes. Ar kādu sajūsmu es skrēju uz māju parādīt, ka mana pirmā alga ir maizes kukulītis!
– Kādus darbus darījāt?
– Visādus darbus darījām. Vispirms jau gājām vecākiem palīgā. Vecāki strādāja lopu pagaidu mītnēs, kur tie bija jākopj. Arī ziemā vajadzēja iet kopt. Lasījām sasalušus govs mēslus kā akmeņus.
Vasarā gājām ganos. Es atceros – tāds rīts, rasa, izdzenu, miegs nāk, saulīte, es saulītē apsēžos un aizmiegu. Pieceļos – nevienas govs. Uzskrienu kalnā – govis pa labību. Nezinu, vai mammai kaut kas par to bija vai nebija.
Lasījām arī vārpas aiz labības pļaujmašīnas, sējām kūlīšus un likām statiņos. Ļoti daudz strādājām pie kuļmašīnas. No salmiem bija jāizber visi palikušie graudi. Strādājām arī pie siena sagādes, ar zirgiem jāšus vedām sienu pie siena zārdiem.
Pie skābbarības grūti bija strādāt, jo zāle bija smaga. Piekusām un negribējām strādāt. Bija doma izsist grābeklim visus zobus, lai nav jāstrādā.
Vēlāk ar draudzeni daudz strādājām pie linu kulšanas. Atceros, ka mums līdzi katru dienu bija maizīte ar tomātiem, kas mums bija jau apnikuši līdz sirds dziļumiem.
– Tomēr droši vien labāk nekā nātres, kas pēc Melānijas Vanagas rakstītā, pirmajos gados uz kādu laiku bija gandrīz vienīgā barība.
– Jā, nātru zupu es vēl tagad ar tādu labestību atceros. Varbūt arī tāpēc veselība vēl labi saglabājusies. Vēl ēdām arī lakšu salātus un citas zālītes. Vēl tagad, ejot pa pļavu, ar acīm meklēju zālītes, ko tolaik ēdām.
Gadījās arī laime nelaimē – kad nomira mana māsiņa Inesīte, mamma kādas citas māmiņas meitiņu, arī vārdā Inese, baroja ar krūti, jo tai otrai māmiņai nebija piena. Vēlāk, kad tā ģimene atgriezās Smiltenē, viņi nekur nevarēja dabūt darbu.
– Par to rakstīja arī Melānija Vanaga, arī no viņu ģimenes pēc atgriešanās bija novērušies iepriekšējie draugi un paziņas. Cilvēki bija iebiedēti…
– Cilvēki baidījās par savu likteni un savu bērnu likteni.
– Bet tomēr bija arī tādi, kas savu sirdsapziņu turēja augstāk par bailēm un palīdzēja.
– Tāda bija manas mammas māsa Ērika. Viņa vēl tagad dzīvo Gulbenē, viņai ir 93 gadi. Viņa atbalstīja mūs, sūtīja pakas, ābolus, apģērbu, lakatiņus. Nekad vairs neesmu sajutusi tādu ābolu smaržu kā toreiz.
– Kad jūs nokļuvāt Sibīrijā, jums ar brāli bija tikai gads un daži mēneši. Pirmajos divos gados bija bads. Kā cilvēks šādos apstākļos var izdzīvot?
– Es nezinu. Es tikai atceros par mizām. Kad pavisam maza biju, vēl skolā nebiju gājusi – apēd kartupeļus, apēd mizas un vēl prasa mammai ēst.
– Mammai bija grūti…
– Jā, mammai bija grūti. Es gan neatceros, kā viņa mūs mierināja – vai ar vārdiem, vai arī atrada vēl kaut ko ēdamu. Mamma nodzīvoja vēl ilgu mūžu pēc atgriešanās, līdz 84 gadiem.
– Vai pēc atgriešanās jūs par izsūtījumu runājāt?
– Es tagad daudz ko pārprasītu. Bet tajā laikā viņa mūs saudzēja, lai mēs, bērni būdami, nepalaižam mutes, tādēļ viņa neko nestāstīja. Tagad gribētos vēl daudz ko uzzināt. Mana mamma bija stipra sieviete. Atceros tādu epizodi ar tās pašas Ineses mammu Mildu. Kādu vakaru gaida viņu mājās, bet kā nav, tā nav. Mamma iet viņu meklēt uz Mildas darbavietu, kur viņa strādāja par apkopēju. Aiziet, skatās – Milda sēž pie grīdas mazgājamā spaiņa un raud, vēl neko nav darījusi. Tad mamma gājusi palīgā visu uzkopt un abas gājušas mājās.
– Melānija Vanaga savā grāmatā par jūsu mammu raksta: “Zviedrītei bija trīs mazuļi, bet viņai atlika vēl kāds vārds un kāds smaids arī vēl vairāk noskumušām.”
– Jā, viņa varēja arī citiem palīdzēt. Bet viņai bija arī brīdis, kad uznāca doma darīt sev galu. Paņēmusi mūs ar brāli, iebrien upē un skatās – tur tādas mazas zivtiņas un viņas visas dzīvo, šiverē pa ūdeni un vai tad viņa nevarēs izdzīvot? Zivtiņas viņai deva spēku un izturību turpmākai dzīvei. Tā viņa man stāstīja.
– No grāmatas man radies iespaids, ka Zviedrīte bija cilvēks, no kura varēja daudz mācīties. Ko jūs esat no savas mammas iemācījusies?
– Teikšu tā – viņa labi gatavoja, viņa auda un šuva. Tad, kad man bija interese gatavot, nebija no kā. Tāpat jau kaut ko ēdām, bet kulināre es neesmu. Tāpat ar aušanu – kad bija interese, tad nebija no kā, arī steļļu nebija. Bet, kad radās iespēja, tad jau bija citas intereses – skola, tehnikums un darbs. Tā arī neko no mammītes neiemācījos.
– Bet no rakstura īpašībām?
– Viņa diži negaudoja, un es arī to nedaru. Gan mamma, gan Sibīrija iemācīja man pacietību un izturību.
– Ko jums tajā laikā nozīmēja Latvija?
– Laba, sveša zeme, kur dzīvot labi. Gandrīz vai mannā krasti un ķīseļu upes.
– Kāds jums bija sākums, kad atgriezāties?
– Sākumā apmetāmies pie mammas māsas, kas mums iepriekš bija sūtījusi paciņas. 9. klasi pabeidzu Gulbenē. Ar vienu meiteni aizgājām mācīties uz Malnavu. Man dzīvē tā ir gadījies, ka mani visur pavada labi cilvēki. Tā bija gan Sibīrijā, gan arī šeit.
– Vai jūtat aizvainojumu uz padomju varu par atņemto bērnību, ko būtu varējusi pavadīt savā dzimtajā zemē?
– Godīgi sakot, man ļaunuma nav. Arī mamma pret sibīriešiem izturējās pozitīvi. Par Sibīrijā pavadīto laiku neko neizteica, varbūt baidījās. Ar tēvu gan strīdējāmies. Viņš neieredzēja padomju iekārtu. Viņš meklēja tās sliktās puses, kamēr es meklēju labās.
Pēc atgriešanās Latvijā Aleksandra apguva skolotājas profesiju un savu darba mūžu pavadījusi Kārķu skolā kā krievu valodas skolotāja, bet šobrīd lietvede. Aleksandras ģimenē uzauguši trīs dēli un šobrīd jau viņa var priecāties arī par astoņiem mazbērniem un trim mazmazbērniem.
Citāts no grāmatas
Tā savā atmiņu romānā “Veļupes krastā” par Aleksandras Krastiņas mammas gaitām, kad viņa ar bērniem tikko palikusi bez pajumtes, raksta Melānija Vanaga. Mazajai Aleksandrai un viņas dvīņubrālim Vilim šeit vēl nav pat divi gadiņi, bet māsiņa Inesīte vēl tikai zīdainītis.
”Bet Zviedrīte galvu nezaudēja, jo tā viņai bija vēl ļoti vajadzīga. Viņa rīkojās stingri un mērķtiecīgi. Pagalmā zemē pie kopmītnes sienas izklāja segu, tur saguldīja bērnus, apkārt mantu saiņus un visu kopā pārsedz ar segu. Lielajiem piekodināja nekur neizkustēt un ielikt mazajai mutē knupīti, ja raud. Ja nāk suns vai cūka, lai kliedz cik spēka. Gan tad zvērs nobīsies un bēgs. Bet pašiem ne no kā nebaidīties un nebēgt. Pati steidzās uz miestu meklēt pajumti. Ko viņa šādos apstākļos izjuta, no malas varam tikai minēt.
…
Sāka tumst, bet Zviedrīte vēl bija uz Pirts ielas un bērni kaut kur svešā pagalmā. Viņai likās, ka visur jau klauvēts un lūgts, un atteikts, tomēr vēl paskrēja kādu gabalu gar pakalnes malu, kur redzēja dažas sagumušas būdiņas. Nē, neviens viņus nevarēja pieņemt. Un vēl tik vēlā vakarā. Tātad šī nakts viņiem būs jāpavada turpat kopmītnes pagalmā. Šī atziņa lika viņai uz mirkli apstāties, lai tūdaļ grieztos atpakaļ un steigtos “uz māju” pie bērniem. Kas zina, kā viņiem tagad tur. Jau veselu pusdienu vieni.
…
Vakara gaišums bija izdzisis, kad Zviedrīte ieskrēja kopmītnes pagalmā. Tur valdīja sirms klusums. Latviešu kopmītnes durvis bija cieti aizvērtas. Zviedrīte aizturētu elpu devās uz mājas sienmalu, kur bija atstājusi bērnus. Visi mazie bija sasegti, aizmiguši, un blakus tiem sakņupusi tupēja meitenīte, arī piesnaudusies.
– Bērns, vai tev nav kur palikt? – norūpējusies klusu jautāja Zviedrīte.
– Ir. Tepat istabā. Es tikai iznācu pie viņiem, kad tie raudāja un sauca mammu.
– Kā tevi sauc?
– Valdiņa. (Tā bija Ignašu Valda.)
– Paldies, Valdiņ! – Vilīša mamma noglaudīja meitenei galvu. – Ej nu tagad istabā pie mammas, mēs iesim projām.
