Līga
Mēs savas zemes bērni
(Veltījums Variņu ļaudīm, atsaucoties 10. marta “Ziemeļlatvijā” publicētajam)
Laiks skrejošs, nemierīgs un neizprotams,
Tāpēc mums vajag mūžiem kokus iestādīt,
Tai dziļai ticībai un spītīgumam asam,
Ka nebūsim kā pelni pasauls ugunīs.
Pie katras klusas, tukšas mājas šodien
Simts sapņu ceriņu mums vajag iestādīt,
Lai vienmēr tie kā siltas maizes smarža
Pie dzimtas galda gaida dziesmā skanīgā.
Par katru mītošo tur tālā svešumā
Mums simts liepu staltu vajag iestādīt.
Lai atceroties tās kā meitenes ar uguntiņām acīs,
Ziedu laikā dejās visus atkal mājās sauc.
Ap katru piedzimušo manā zemē
Simts brīnumainu ābeļu mums vajag iestādīt.
Lai visos gadalaikos tās kā mātes mīļās
Par dzimto vietu maigu šūpuļdziesmu dzied.
Bet visiem, kam jau dziļi sniegi matos,
Simts stipru ozolu mums vajag iestādīt.
Lai jaunām audzēm ir kur pasmelt veldzi
Un pateicības spēkā tēvuzemi varavīksnēs celt.
