Nesen izlasīju interviju ar Baibu Sipenieci-Gavari. Domāju, šī drosmīgā un dzīvespriecīgā sieviete ir pietiekami populāra, lai kāds nezinātu, kas viņa tāda un ar ko nodarbojas.
Nesen izlasīju interviju ar Baibu Sipenieci-Gavari. Domāju, šī drosmīgā un dzīvespriecīgā sieviete ir pietiekami populāra, lai kāds nezinātu, kas viņa tāda un ar ko nodarbojas. Baiba nekautrējoties atklāj savas dzīves vadmotīvu – dzīvot viegli. Tas nozīmē nevis gulēt pēļos un dzert šampanieti, bet nedramatizēt situācijas. Labāk uz visu palūkoties ar humoru vai ironiju, jo ikvienam gribas sev blakus redzēt priecīgus, nevis nomāktus un saērcinātus ļautiņus. Ja cilvēks apjūk kādā dzīves brīdī, viņam būtu svarīgi noskaidrot, kā to dzīvi tālāk dzīvot. Baiba turas pie patiesībām: nebūt nevienam par nastu, ar savu klātbūtni neradīt nevienā grūtsirdību vai bēdas un savu iespēju robežās palīdzēt citiem. Tā cenšos dzīvot arī es. Jāatzīst, tas reizēm ir grūti, bet ne neiespējami.
Nesen pabiju pie kādas vecas sievas, kura slima sēdēja gultā un savās nelaimēs vainoja visu pasauli – savus bērnus, Latvijas valdību, neiejūtīgos kaimiņus un dumjos ārstus. Nevienu pašu brīdi sieva neatcerējās savas dzīves skaistākos brīžus. Manuprāt, ikvienam cilvēkam vismaz reizi mūžā ir bijis kas skaists un labs. Tā vietā viņa lādējās un žēlojās. Pēc sarunas jutos kā ar dubļiem aplieta. Atgūties palīdzēja sajūta, ka tā nevēlos nodzīvot savu dzīvi. To var darīt viegli un skaisti. Kā Baiba.
Pārdomājot šo tikšanos, sapratu, ka sieva ir bezgala vientuļa un nevienam nevajadzīga. Šī pamestības sajūta ēd viņu nost un bendē skatu uz dzīvi un attiecības ar apkārtējiem.
