Lielā diena jeb pavasara saulgrieži, kad diena un nakts ir vienādā garumā, jau pasen aiz muguras. Tā šogad bija svinama 19. martā.
Tās Lieldienas, kas tagad priekšā, ir lielākie kristīgās baznīcas svētki, Jēzus Kristus augšāmcelšanās godināšana. Baznīca paredzējusi veselu nedēļu tam, lai cilvēki pārdomātu svarīgākos atpestīšanas notikumus, un tā tiek dēvēta par Lielo jeb Kluso nedēļu.
Taču mūsdienās viss sajaucies juku jukām. Tomēr Lieldienas tik un tā caurvij viena kopīga stīga – gaismas atnākšana, par ko gan jau daudziem ir vislielākais prieks neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir kristietis, vai arī tic tikai pats saviem, nevis Augstākiem spēkiem.
Šās brīvdienas gan diemžēl būšot lietainas, saules tajās var pietrūkt. Taču ļoti skumt par to nevajag, pat ja izjūk plāni atpūsties brīvā dabā, jo pavasaris nekur nepazudīs. Gan jau mākoņi izklīdīs. Gan uzspīdēs saule. Nāk gaisma!
Vienā no Rīgas Jaunā teātra izrāžu recenzijām izlasīju viedas domas: “Dvēsele alkst pēc mīlestības un gaismas, nevis pēc sūrās skumības. Kaut arī dzīvo visi sūri.” Tad nu dzeniet prom sūrumu, sildiet savu dvēseli šajās Lieldienu brīvdienās ar prieku, darot to, kas patīk! Dzīve ir raiba, un arī svētki var būt raibi. Kas tur slikts, ja roku rokā soļo dievkalpojums baznīcā un Lieldienu zaķis, kurš pa kluso atnesis bērniem dāvanas un krāsainas olas? Un tā pati ola jau ir sava veida atdzimšanas simbols. Katru pavasari tās krāso miljoniem cilvēku daudzviet pasaulē. Lieldienās olas pat tiekot nestas arī uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.
Pats galvenais, manuprāt, šajās brīvdienās ir kopā būšana ar savu ģimeni, saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem. Izslēdziet datorus, nolieciet malā viedtālruņus – šos lielos laika zagļus. Sviniet svētkus reālajā, nevis virtuālajā pasaulē!
