Tā kā esmu studējis latviešu literatūru, tad par Rauskas grāmatu apgādu nedaudz biju informēts jau pirms ierašanās Valkā 1956. gadā. Un tolaik nejutos īpaši pārsteigts, ka satikšu arī pašu Rauskas kungu. Tas bija tāds ļoti dīvains laiks, kad visus, kam brīvvalsts laikā kaut kas piederējis, uzskatīja par buržujiem, kuriem nepienācās pat ne vismazākā pensija. Vēl manu studiju laikā pa Rīgu klīda bez iztikas līdzekļiem atstātais bērnu un jaunatnes literatūras izdevējs Jessens, un vienīgi ar dažu līdzjūtīgu cilvēku atbalstu viņam izdevās izklapatot pavisam niecīgu pensiju.
Kad ierados Valkā, jau pirmajās dienās centos apmeklēt grāmatnīcu, kur mani sagaidīja neliela auguma ļoti laipns vīrs pāri pusmūžam, kurš man, nepazīstamam ienācējam, visu laipni izrādīja. Vēlāk uzzināju, ka tas bijis pats Rauska, tobrīd veikala vadītājs. Bet tas nebija ilgi.
Vecā vīra likteni izšķīra veikala pārdevēja. Viņas vīrs bija Patērētāju biedrības vadītājs Miķis, sabiedrībā cienīts cilvēks. Cits viedoklis cilvēkiem bija par viņa sievu, kura ļoti sagribējusi kļūt par grāmatveikala direktori. Zinātāji apgalvoja, ka tieši šī dāma esot rakstījusi sūdzības par to, ka, lūk, Valkā tik nozīmīgā ideoloģiskā darbā turpina strādāt izbijušais buržujs. Tad arī Rauska tika atbrīvots no darba un viņa vietā lepni grozījās “taisnprātīgā” madāma. Ilgi gan tas nevilkās. Negaidīti pēc partijas sekretāra “taisnās kritikas” ar infarktu mira viņas vīrs, un, liekas, pēc tam arī pati Miķe no Valkas nozuda.
Vēlāk, kad sāku vairāk interesēties par novadpētniecību, grasījos apciemot arī Rausku, kurš dzīvoja vientuļš tipogrāfijas mansarda stāvā. Bet zinātāji mani atrunāja. Arī vidusskolas skolotāja Rēpele bija mēģinājusi izlūgties kaut ko skolas muzejam noderīgu, bet vecajam vīram vairs nekā nav bijis. Kad 1944. gadā Valkai tuvojās fronte, Rausku ģimene bija pabēgusi līdz Valmierai, un pa juku laiku viss sakrātais esot nozudis. Pēdējie dzīves gadi Rauskam bijuši visai smagi.
Vecie valcēnieši līdz mūža norietam ar mīļumu atcerējās laikus, kad visi gaidījuši jauno “Ziemeļlatvijas” numuru, ko mīļi sauca par “Ziemelīti”. Kas attiecas uz tipogrāfiju, tad grūti laiki sākušies jau 1940. gadā pēc nacionalizācijas. Par tipogrāfijas vadītāju bija iecelta kāda padomju aktīviste, liekas, Emoliņa uzvārdā. Es viņu tiku redzējis, bet toreiz proletārisku plintnieci nedaudz atgādinošā pensionāre dzīvoja kaut kur Kārķu pusē. Neatkarīgi no Emoliņas tā laika varasvīri bija nolēmuši, ka tik maza tipogrāfija nevar būt īsti sociālistiska, ka jāveido kaut kas dižāks, tāpēc Valkas tipogrāfiju apvienoja ar līdzvērtīgo Valmieras tipogrāfiju. Bet izrādījās, ka katrā no tipogrāfijām ir atšķirīga šrifta burti, tāpēc nekāda kooperēšanās nesanāca. Rezultātā Valkā darbu zaudēja burtliči, tostarp arī vēlākais padomju laika grāmatnieks Arturs Lielais, kurš darba meklējumos devās uz Rīgu. Pēckara gados gan Valkas tipogrāfija darbojās ar pilnu jaudu, tur drukāja arī rajona laikrakstu. Panīkums sākās, kad Valmieras tipogrāfija pārgāja uz ofseta tehnoloģiju, kur ar savu līdzfinansējumu piedalījās arī Valkas rajons.
Deviņdesmitajos gados Saldū Valdemārs Ancītis sāka gatavot “Senču kalendāru”, kurā publicēja rakstus par visiem kultūras darbiniekiem, kuriem pienākusi kāda apaļa jubileja. Mudināju, lai atceras arī valcēnieti Rausku. Saņēmu solījumu, bet visām cerībām kādreiz jābeidzas. “Senču kalendāram” neatradās turpinātājs.
