Jebkuru informāciju, ko žurnālists ieliek sava raksta pamatā, viņš izvērtē arī no sava redzējuma.
Tomēr atbilstoši žurnālistikas profesionālajiem standartiem raksta autora subjektīvais viedoklis publikācijā nedrīkst parādīties. Ja gribam izteikt savas domas par kādu notikumu, varam to darīt šajā redakcijas slejā.
Tāpēc tagad te varu izpaust to, cik ļoti man sagādāja prieku nesen rakstīt par smiltenieša jaunā arhitekta Reiņa Pakuļa oriģinālo, augstvērtīgi izstrādāto Smiltenes pilsētas bibliotēkas diplomprojektu – viņa pienesumu dzimtajai pilsētai. Pirmkārt, tāpēc, ka tik radošas vēsmas atsvaidzina mūsu mazpilsētas ikdienu (žēl, ka šim projektam nav lemts īstenoties dzīvē objektīvu iemeslu dēļ). Otrkārt, tāpēc, ka ir prieks par jaunajiem, gudrajiem, talantīgajiem smilteniešiem, kuri tagad dzīvo Rīgā vai citviet, bet savu bērnību un skolas gadus aizvadījuši Smiltenē. Treškārt, priecājos subjektīvu iemeslu dēļ, jo Reinis ir zināms cilvēks, manas meitas klasesbiedrs Smiltenes ģimnāzijā, un jau toreiz no šās klases skolēniem tika gaidītas lielas lietas.
Ik mācību gadu Smiltenes vidējās izglītības iestādes absolvējuši desmitiem jauniešu. To, kādu izglītību viņi ieguvuši, kur strādā, ko sasnieguši, pārsvarā zina viņu vecāki, citi ģimenes locekļi un draugi. Absolventu vidū noteikti ir talantīgi savas jomas profesionāļi, ar kuriem Smiltene var lepoties. Līdzīgi ir arī citās mūsu novadu pilsētās – Valkā un Strenčos.
Varbūt pašvaldībā būtu kāds speciālists entuziasts, kurš apkopotu, teiksim, pēdējo 10 gadu statistiku par mūsu skolu absolventiem, ar sociālo tīklu palīdzību izzinātu, ko šie jaunie cilvēki dara tagad un ko viņi sasnieguši, un papildinātu novada apbalvojumus ar jaunu nomināciju, piemēram, “Mūsu novadnieks”. Tad, lai cik tālu jaunieši aizietu no savas dzimtās puses, viņi zinātu, ka par viņiem tur domā.
