Aigara Kalvīša valdības darbs iekrīt laikā, kad sabiedrībā spriedzi uztur augstā inflācija un tās rezultātā nepieciešamība samazināt budžeta izdevumus.
Aigara Kalvīša valdības darbs iekrīt laikā, kad sabiedrībā spriedzi uztur augstā inflācija un tās rezultātā nepieciešamība samazināt budžeta izdevumus.
Fonā saglabājas politiskās opozīcijas aizvainojums par atstumšanu no varas pīrāga, kas raisa destruktīvus, bet tautā populārus gājienus. Protams, arī lielvaru gādīgās “krustmātes” un “krusttēvi” nemitīgi atgādina par savām interesēm.
Kalvīša nopietna taktiska kļūda ir tā, ka viņš daudzas valstiski svarīgas lietas grib kārtot, balstoties tikai uz koalīcijas spēku, aizmirstot, ka spēks bez intelekta par varas galveno rīku izvēlas cirvi. Bet ar cirvi var tikai malku skaldīt vai mietus tēst, politika ir stipri smalkāka padarīšana. Varas apziņa novedusi arī pie citas kļūdas, proti, reizē ar ļoti smago budžeta jautājumu tika inscenēta KNAB priekšnieka Loskutova atstādināšanas procedūra.
Tas viss kopā devis opozīcijai cerības gāzt tagadējo valdību, izmantojot tautas emocionālos noskaņojumus. Vietā gan nekas saprātīgs netiek piedāvāts.
Jāpiebilst, ka bieži tiek sacelta kņada ap jautājumu par lata devalvāciju. Rodas iespaids, ka arī šis nodoms ir dzimis opozīcijai tuvās aprindās, jo skaidrs, ka lata devalvācijas gadījumā inflācija sasniegtu graujošus apmērus un tad valdības atkāpšanās būtu nenovēršama. Ka rezultātā cietēja būtu vienkāršā tauta, ieskaitot dedzīgos piketētājus, devalvācijas rosinātājus neuztrauc.
Loskutova faktors
Latvijas žurnālistikā nav nopietnu analītiķu, kuri spētu radušos situāciju izanalizēt akadēmiska līmeņa pētījumos. Pašlaik vistuvāk šim līmenim vērtējams Viktors Avotiņš, kurš publicējas “Neatkarīgajā”. Tomēr redakcijas prasība pēc noteikta skaita komentāru rakstu nedēļā Avotiņam neļauj kādā no problēmām ielūkoties dziļāk. Pārējo žurnālistu devums parasti ir informatīvs vai arī domāts kā pakalpojums vienam noteiktam politiskam grupējumam.
Man personīgi pret Loskutovu ir neitrāla nostāja, dažkārt kaitina vienīgi viņa perpelīgā runas maniere. Ka KNAB veicis savus labos darbus kontrabandas apkarošanā, tas nav noliedzams. Bet tas arī ir šīs iestādes uzdevums. Bet vienlaikus vērojama arī tendence iesaistīties politiķu kašķos, žēlojot vienus un drebinot citus. Kas vēlas saskatīt patiesību, tie atcerēsies daudzus gadījumus, kad KNAB darbinieki izbazūnēja skandalozus atklājumus, bet uz tiesu nekas netika virzīts. Pēc principa: nupat būs, nupat tik būs – un čuš. Jau pasen valda uzskats, ka KNAB vairāk apmīļo tos spēkus, kas saistīti ar “Jauno laiku” un laikrakstu “Diena”. Kaut īstenībā to tikai Dieviņš zina, kurš pār kuru kārti metams.
Mazliet ar nokavēšanos Kalvītis apjēdzis, ka galvenais šobrīd ir nākamā gada budžeta pieņemšana, kamēr skandāls ap Loskutovu tikai tracina sabiedrību un draud ar koalīcijas sabrukumu. Labs vai slikts, bet budžets ir vajadzīgs, cīkstiņus par naudas sadali un pārdali var turpināt visu nākamo gadu.
Kas attiecas uz Loskutovu, tad, arī paliekot līdzšinējā amatā, viņš vairs nespēs būt neitrāls vadītājs, jo būs pateicību parādā visiem, kas šajā skandālā viņu tik ļoti mīlējuši.
Latvijas “krustmātes” loma
Latvijai ASV draudzība vitāli nepieciešama, un prezidentes Vīķes-Freibergas centieni šajā virzienā bijuši spīdoši. Lai šo draudzību stiprinātu, Latvijai nācās visai dedzīgi aizstāvēt prezidenta Buša līniju laikā, kad tika gatavots iebrukums Irākā, raisot neizpratni tā sauktās inteliģences aprindās. Bet amerikāņiem ir savas biznesa intereses arī Latvijā, un šīs intereses visai noteikti lobē arī vēstniecības darbinieki. Gundars Bērziņš savā intervijā atgādina par dažiem visai skandaloziem gadījumiem. Varbūt atceramies, kad visas avīzes apsprieda jautājumu par aizliegumu skolās tirgot bērnu veselībai kaitīgus dzērienus, vispirms jau Coca Cola ražojumus. Tika skartas amerikāņu ražotāju intereses, un tieši vēstniece Toda Beilija sauca uz skarbām pārrunām valdības pārstāvjus. Pat vēl vairāk – savu nostāju pauda arī bijusī ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita.
Jāmin vēl cits gadījums, proti, valdības sagatavotais plāns par ebreju zaudēto īpašumu kompensēšanu no valsts budžeta, turklāt prasītāju lomā uzstājās sabiedriskās organizācijas. Faktiski Latvijas valstij ar ebreju īpašumu zaudējumiem karā nav nekāda sakara, bet ASV valdības rīcību nosaka spēcīgais ebreju lobijs, un Toda Beilija bija tā, kas Kalvīti piespieda pakļauties prasībai. Un – der atcerēties – vienīgi ministrs Gundars Bērziņš atkal ieņēma principiālu nostāju, kļūstot par Todas Beilijas nemīluli. Vēl lielāks nemīlulis kļuva advokāts Andris Grūtups, kurš ebreju prasību analizēja no juridiskā viedokļa, rosinot Tautas partijai atsaukt no Saeimas sagatavoto likumprojektu. Tāpēc mēs varam izteikt minējumus, vai tikai masīvie uzbrukumi Andrim Grūtupam nav saistīti ar viņa principiālo nostāju minētajā jautājumā.
Arī jautājumā par Kalvīša ar cirvi cirsto likumprojektu specdienestu kontroles nodrošināšanai noteicošā loma bija vēstniecei Todai Beilijai. Sekas bija absurdais referendums, kam nebija nekādu juridisku seku, bet valsts budžetam atņēma vismaz divus miljonus latu (faktiski daudz vairāk), tieši to summu, kas būtu noderējusi Cesvaines vidusskolas parāda segšanai.
Emociju varā
Emocijas vispār nav arguments. Tagad redzam piketētājus pie Saeimas, bet esam piemirsuši, ka citi piketētāji tikpat dedzīgi mēdz aizstāvēt Lembergu. Jūtelīgas dāmītes nereti uzkurina savas emocijas gandrīz līdz orgasmam, bet velti prašņāt pēc šādas rīcības argumentācijas. Gāzīsim tik valdību, un tad lai nāk kaut grēku plūdi. Viktors Avotiņš spriež pareizi, ka iespējama tikai politiķu rotācija, kur vienus ģīmjus nomaina citi ģīmji.
Varam jau klaigāt, ka vajadzīgs, lai valdībā darbotos vislabākie un godīgākie, bet visi nelieši jāliek tuptūzī. Šeit gribu atsaukties uz mūsu avīzē publicēto interneta izteiku, kurā kāda valcēniete aicina visus centra katlumājas darbiniekus padzīt un vietā pieņemt gudrus un godīgus. Pirmkārt, nevienu nevar atbrīvot no darba bez juridiska pamatojuma. Otrkārt, kādu divu tūkstošu valcēniešu salināšanā nav jāvaino “visi”, jo neizdarībā acīmredzot vainīgs kāds viens konkrēts ierēdnis, kas pavasara un vasaras mēnešos kaut ko nogulējis. Tomēr pats absurdākais, ka vajadzētu pieņemt darbā gudrākus un labākus darbiniekus. Gribētu redzēt konkrētas kandidatūras.
Tāpat tas notiek arī politikā. Ir vajadzīga plaša sabiedriskā kontrole, kas valdības aplamos soļus spēj apturēt, un te lieti noder jau ievadā minētā pētnieciskā žurnālistika. Tāda, piemēram, ir ASV, kur sabiedrisko domu veido populāri publicisti. Bet šie cilvēki neraksta katrā dienas laikraksta numurā, viņu analītiskie apcerējumi parādās pāris reižu mēnesī, bet ar tiem rēķinās pat prezidenti.
Un vēl viena mana atziņa. Minējumi par Gundara Bērziņa atgriešanos politikā, nomainot Kalvīti, vairs nav aktuāli. Katrina Toda Beilija nekad to nepieļaus.
